Subscribe
Sunday, December 30, 2012

Sniegpārsliņu deja

Posted by Jānis



Ikdiena bija kā ieslēgums zem zemes. Elpoju līdz gaiss lēnām aptrūka, ieslēdzot dvēseli zemes dziļumos, kur tā vēlējās lūgt vienu vēl vienu deju, kas aizdedz pēdējo liesmu un pirms liesma vēl dzīva modina sirdi pēdējai kopīgai mūsu dejai. Uz tavām lūpām karsta iznīcības kvēle gailo, kā karsta atmiņa par to kā atbrīvoji manu dvēseli. Nebaidījos mīlēt, sniedzot skūpstu savai nāvei, vienīgo ko sniedzis esmu tev un tā nebaidījos nomirt tavā elpā. Tavā elpā nomiru, ko atstāji uz loga. Noskūpsti leduspuķes pirms tās izkūst kā manis atstātu siltu atmiņu. 

Tā maigas sniegpārslas silda salušās sirdis un to skūpsts ir tā vērtība, kas izzūd mūsu laikmetā. Tas ir zvērests ko slēdz divas dvēseles solot uzticību un cieņu vienam pret otru. To uztverot kā pašsaprotamu lietu, tai tiek noņemta vērtība un spēks. Tās ir durvis uz nākotni, ko rada dvēseles, kas vienojas kopīgā dejā. Ar katru lūpu pieskārienu tiek dāvāta daļa dvēseles.

Savā vienā no retajām brīvām dienām pastaigājos un ļāvos sarunai kā domu dejai ar sniegotajām pārsliņām.Tas ir mans sajustais īsais stāsts, ko rakstīja man sniegpārsliņu deja, par to, kas viņām dārgs, par to kā tās varētu skatīt pasauli, to kā es pats to kādreiz skatu un mirkļa iespaidā doma tika ietērpta vārdos. 


comments (0)

TOP

Tuesday, August 21, 2012

Ugunsceļš 2012

Posted by Jānis



Uguns liesmai degot attālinās soļu radīta, lauzta skuju sāpe. Vaska asarās, kur palikušas pakta iecirstas rētas, tā noglabā tautas gadu desmitu nebrīvi, tās ciešanas un sāpes. Liesmas mēles apskauj debesis, noglāsta gaisu, tā izgaršojot tajā vēl jūtamo sarkanās indes smārdu. Ugunsceļš ir liesmu vēstīts stāsts, kas stāsta par tās dienas notikumiem, kad cilvēkus no dažādām vietām vienoja, kas kopīgs kā zemes likteņstāsts, kas katru no viņiem skāris. Baltijas ceļa dalībniekiem sadodoties rokās tā sirdīs pierādījām, ka mums rūp, kas notiek ar mūsu zemi, valsti.

Lai arī pagājis laiks mūsos arvien kvēlo kopīgi degtā mīlestības uguns par mūsu Latvijas valsti. Kā svētu pateicību izrādīsim cieņu, atceroties vienu no lielākajām akcijām trešās atmodas laikā. Tā deva iespēju izaugt jaunai paaudzei brīvā Latvijā. Tā, lai dod spēku mūsu jaunajai paaudzei priekš jaunas atmodas turpinot iesākto, bet nozagto atmodu. Pierādīsim, ka mūsu kopīgā liesma par spīti visam turpina degt, jo tā degta asarās ar karmīnsarkanu kvēlmi. Neslāpējama savā būtībā, tā silda mūs, vieno un ved tuvāk latviešu tautas atmodai.

Papildus informācija šeit









Baltijas ceļa atceres pasākums tuvāk esošajiem vidzemniekiem(2.attēls). Valmieriešiem ir iespēja doties kopīgā auto kolonnā ar Latvijas karogiem. Papildus informācija šeit.

comments (0)

TOP

Wednesday, August 15, 2012

Atmiņu klints

Posted by Jānis



           Tavs acu skatiens liek saulei no skaudības slēpties aiz zvaigznēm. Bet bez tā iestājas auksta mūžības nakts. Tomēr manas jūtas nemainīgi stāv gadalaiku priekšā. Atmiņas, kuras kopīgi dalījām turas, kā pēdējā rudens lapa kokā. Tā turas trauslā cerībā šķirt mani no mūžīgās ziemas apskāvieniem.
          Taču es nebaidos krist ziemas saltajās skavās un mīlēt tās atnesto, jo zinu, ko tās nozīme glabā sevī. Tie citi, kas slēpjas saules melu siltumā baidās savas nāves, jo viņos mīt meli, kuriem vārdu bailes tie devuši. Viņi baidās atzīt, ka ķermenis ir grēks. Tas vēlas pieskārienu. Tas vēlas skatīt un just. To vēlas tikai ķermenis. Tad aizturi elpu, neelpo, aizver savas acis un neskaties, jo to vēlas vien tavs ķermenis. Ir tikai ķermenis un dzīvība, ko tas nevēlas atlaist brīvē. Uz manām lūpām tevis degta karsta atmiņa izdziest un tā iznīcības kvēle izgailē.  Tā atbrīvoji mani, lai nestu dvēseli tuvāk mīlestībai, mūžībai.. 
          Tā gadi plūst caur rokām, kuras atminas tavu pieskārienu. Kā vilnis pret vilni veļas meli no cilvēkiem, ko sauci par draugiem. Tie cenšas deldēt atmiņu tavu kopsolī ar laika pieskāriena asarām, kas skūpsta mūsu atmiņu klinti. Tā atgādina man, kā piedzimt caur asarām, kuras paņēmi savas sirds pieskārienos. Tās atceras kā notrausi reiz viņas un glabā uzticību tavam pieskārienam. Tā reiz mūsu sirdis sastapās, lai ieaustu sevī kopīgu atmiņu pavedienu. Tomēr mēs nenoticējām, ka sapņi piedzimst arī mums abiem. Tu biji dzīvība, bet es paliku ar ēnām. Es nebaidījos mīlēt, sniedzot skūpstu savai nāvei, vienīgo ko sniedzis esmu tev. Tu biji mana dzīvība. Tu biji mana nāve..



comments (0)

TOP

Thursday, July 26, 2012

Nesaklausītais stāsts

Posted by Jānis


Pienāk tie brīži, kad rakstāmspalvai izbeidzas tinte, liedzot pabeigt teikumu. Kā pašsaprotamu to apstiprinātu daudzu saprāts. Taču saprāta teiktais nereti  ir to cilvēku prāta radītas robežas, kas cenšas ierobežot patiesos spēkus, kas valda.
 Kad sirdij izbeidzas tinte vai dzīves lapaspuses paliek neuzrakstītas? Tā ir tikai domas šaurība, ko rada mantas un bezvērtību domas vergi. Tiem savas intereses pārākas par mīlestību. Mīlestību tās dažādajās izpratnes kā pret otru cilvēku, ģimeni, tautu, kas veido savu valsti. Tās visas kopīgi tiek apdraudētas, jo tiek izkropļotas līdz nepazīšanai, patieso padarot par mazākumu saucot par neatbalstāmu, radikālu vājprātu u.t.t
Tie neizrāda, bet patiesībā bīstas no tā kā dedzina mīlestības kvēle to ledainās sirdis. Viņi, kas tīko pakļaut citus nebrīvē, bīstas to ļaut saprast savai tautai. Tādēļ  pienāk brīži, kad jānoliek papīri pie malas. Pienāk laiks, kad jāatver sirds, lai tās darbiem rakstītājā ieklausās un atstāj paaudzei pēc paaudzes balsi kurā ieklausīties. Mūsu dzīves lapaspuses nepaliek tukšas, kamēr kāds tās turpina. Mums ir tā iespēja neliegt to jaunajām paaudzēm pašvaldību vēlēšanās.

comments (0)

TOP

Wednesday, July 25, 2012

Iznīcības kvēle

Posted by Jānis

   Es nebaidos krist ziemas saltajās skavās un mīlēt tās atnesto, jo zinu, ko tās nozīme glabā sevī. Tie citi, kas slēpjas saules melu siltumā baidās savas nāves, jo viņos mīt meli, kuriem vārdu bailes tie devuši. Viņi baidās atzīt, ka ķermenis ir grēks. Tas vēlas pieskārienu. Tas vēlas skatīt un just. To vēlas tikai ķermenis. Aizturi elpu, neelpo, aizver savas acis un neskaties, jo to vēlas vien tavs ķermenis. Ir tikai ķermenis un dzīvība, ko tas nevēlas atlaist brīvē. Uz tavām lūpām degta karsta atmiņa izdziest un tā iznīcības kvēle izgailo. Sirds vēl pēdējo reizi nopukst kā kluss čuksts dvēselei dāvājot brīvību, topot par ēnu, šai pasaulei, sajūtot pirmo ēnu sirdspukstu brīvu no ķermeņa verdzības.Atbrīvo savu dvēseli, lai tā nes ķermeni uz pazemes valstību, lai tā nes dvēseli tuvāk mūžībai...
Nemīli caur cilvēcisko būtību. Mīli caur dvēselisko, kurai nav laika telpas ierobežojuma.

comments (0)

TOP

Friday, July 20, 2012

Viņas Burvība

Posted by Jānis


Viens vienīgs viņas skatiens
Tik gaišs un tik skaists
Pārņēma viņu burvestības varā
Viņa pasaule griezās apkārt

Viens smaids no viņas lūpām
Viņa sirds izlaida sirdspukstu
Viņas sievietes burvība
Mainīja viņa pasauli

Viens vārds, tikai viens skatiens
Viņam zuda savaldīšanās
Un viņas maģiskā burvība
Aizskāra dvēseles sirdi

Viņas samtaini pilnā balss
Viņa domas sāka šaustīties
Viņas daile un smaids
Viņas prieks tik pacilājošs

Viņa sirds tagad ir viņas
Viņa mīla viņas turēšanā
Priekš viņas burvības spēka
Kas skāra tik dziļi

Viņš kļūst apburts, viņš tiek noķerts
Visās viņa dienās

comments (0)

TOP

Saturday, July 14, 2012

Grēka zieds

Posted by Jānis


Te, lai izteiktu pilnīgu viedokli, ko skaidri varētu saprast man nāktos gari rakstīt politiski vēsturiskās domas maiņas skatījumā un tādus tekstus ne visi izlasītu ar pienācīgu nopietnību. Tomēr būtu labi, ja viss būtu tik vienkārši. Manuprāt te iezīmējas problēma, kura pastāv neierobežoti no valstu robežām. Varam jau priecāties par aktivitātēm no dažādām organizācijām un tam mazākumam, kas to iegūst no baznīcas puses, taču es saskatu ko citu. Sabiedrība ir izvirtusi, to nevar neredzēt un pastāvot mūsdienu plašajai brīvi pieejamai informācijas plūsmai, arvien jaunākā vecumā tas sakņojas bērnos. Masu izvirtības kults, tā es spēju saukt vien šo pasauli. Vērtības tajā ir zaudējušas nozīmi, runā par un ap seksualitāti to izvirzot priekšplānā, cenšoties to ātrāk apskaidrot izskaidrot u.t.t Tas nav pareizi, jo par to vispār normāli nemaz nebūtu domāt jau jaunībā un vēl vairāk publiski par to runāt par daudz, aizmirstot to galveno kas veido attiecības. Atvainojos, bet to neveido plika drāšanās.
Līdz ar to ir skaidrs, ka no bērnības tās vērtības jāveido ģimenē un jāstiprina caur  izglītību skolā, kā izvēles ticības mācība un obligāta tēvzemes mācība visiem pārējiem. Tā pamatos ieliekot vērtības, kas audzina bērnus par īstiem vīriešiem un sievietēm ar attiecību izpratni pareizā nolūkā. Par šo vērtību tēmu pietiekami bieži sanāk aizdomāties, bet nesen jo īpaši to raisa publiskā telpā aktualizētās diskusijas par demogrāfiju un tur tās pieskārās arī šai tēmai par vērtībām un tās, manuprāt, ir pamatā demogrāfijai un diskusijas tēmai. Mūsdienu sistēmai ir jāizaudzina padomju okupācija laikā iesāktais, kad izaudzināja veselu paaudzi ,,vīriešu’’, gļēvuļus bez atbildības, jo uztaisīt bērnu nav liela māka, bet to audzināt uzturēt aizsargāt un darīt to kopā ar otru pusīti ir cits stāsts. Tas savukārt radīja ģimenes bez normāla ģimenes modeļa, kas noveda pie sievietēm, kurām, protams ne vienmēr, bet manā paaudzē to var vērot, kurām ieaudzināts vīrietis kā līdzeklis ko izmantot un paši varat salikt kopā pie kā tas noved un šāda attieksme abiem dzimumiem ir jāizskauž caur izglītības maiņu un tā vēršot sabiedrības vērtību maiņu labāku, tad arī mazāk uztrauksimies par skaidrošanu pirms laika.
                Protams, kaut bieži izsakos nicīgi par vīriešiem, arī es esmu vīrietis,  bet godīgi sakot nedzīvoju un nevēlos dzīvot pēc sabiedrības uzspiestiem stereotipiem. Jā patiesi arī man ir jūtas, dziļi sapņi un ticība par mīlestību, cerība tikt novērtētam no otra un ja vien liktens to ļautu reiz būt labam vīram, tēvam, darīt visu, kas nepieciešams. Tāpat uzskatu, ka daudzi vīrieši ir savtīgi, ķermeņa tieksmju vergi, bez atbildības, bez sapņiem, kas skaistinātu otra dzīvi. To noliegt spētu vien aklais vai aprakstītais vairākuma vīriešu pārstāvis. Tomēr sievietes, vai viņas vienmēr ir tik atšķirīgas, tālāk no grēka. Saprotams, ka tiekot sāpinātai rodas saprotama vēlme nemeklēt, neticēt. Ar apbrīnu var vērot stipru gribu atteikties no sapņiem būt vienām un stiprām, bet reizēm, padomā, ne visi ir vienādi. Brīdī, kad sāc izmantot visus līdzīgi, tu ne ar ko neatšķiries. Lai arī maza bet ir šķīsta tā cerība, ka spējam atrast otru, lai kā to sauktu par mīlestību vai dvēseles otru daļiņu. Reizēm paliek grūti noticēt, ka ir cilvēki, kam ir svētas lietas, kas vēlas iepazīt otru, bet es ticu, ka ir kāds, kurš uzskata līdzīgi. Es ceru, ka tu, kas lasi domā un jūti līdzīgi, bet nedomā tikai tā, jo tavās rokās  ir izvēle.

comments (0)

TOP

Saturday, June 02, 2012

Nepabeigtais rokraksts

Posted by Jānis


Mūsdienās daudzi jo daudzi ir aizrauti ar tehnoloģijām. Ātrāk un ērtāk kā jebkad varam sazināties savā starpā. Tomēr arvien vairāk aizmirstam ko ļoti svarīgu. Ar šīm dažām rindām es vēlos tevi vedināt par to aizdomāties, atminēties patiesās vērtības.
        Iedomājies pirmo satikšanos, sajustu skatienu, kad mulsti no daiļās meitenes klātbūtnes. Tomēr tu nevēlies bezpersonisku kontaktu, vārdus bez jebkādas nozīmes. Tas, ko vēlies ir vien ieskatīties otra dvēseles atspulgā, skaistajā acu skatienā un sajust to sajūtu, kad kautrīgi novērsies, baidoties to pazaudēt, būt nesaprastam. Tomēr vēlies nedaudzos skatienus kā atmiņas glabāt savā prātā. Vārdu pa vārdam tos pierakstīt ar roku rakstītās vēstulēs ikkatru vārdu tajās pārdomājot. Neslēpjoties aiz nekā, nepakļaujoties ātrumā drukāta bezpersoniska, neko neizsakoša tehnoloģiju izvirtībai. Tā vietā ļaujot sirdij runāt, ļaujot otram just visu to, ko nozīmē viens otram. Gluži kā ļaut sirdij uzlūgt otru uz deju, kuras laikā iepazīsti otru, kad skatieniem sastopoties, izlasi atspīdumā rakstīto, lai reiz liktens vesti tiktos no jauna, bet līdz tam pavadītu pierakstot patieso dvēseles sapni.
           Neklausies un nepakļaujies mūsdienu domai. Uzdrīkstēsies ieklausīties un noticēt šim spēkam, patiesībai. Iespējams, pasaule tādus kā mūs nesaprot, bet tas ir viņu zaudējums. Nebaidies būt par sirdspukstu tiem, kuriem mirusi dzīvība, ko sniedz ar roku rakstīti vārdi. 

comments (0)

TOP

Monday, April 30, 2012

Latvijas Republikas Satversmes sapulce

Posted by Jānis


1. maijā mēs svinam neko citu kā Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas dienu. Satversmes sapulce savu darbu sāka 1920.gada 1. maijā. Viens no tās galvenajiem mērķiem bija Satversmes izstrādāšana un kā mēs zinām pirms neilga laika - 15.februārī — Latvijas Republikas Satversmei apritēja deviņdesmit gadi. 1922. gada 15.februārī Latvijas Satversmes sapulce pieņēma Satversmi, kas ar pietiekami minimāliem pārveidojumiem vēl joprojām noteic Latvijas valsts vērtības, cilvēka un valsts savstarpējās attiecības, kā arī valsts pārvaldīšanas kārtību. Satversmes pieņemšana jaunajai valstij bija nozīmīgs sasniegums un valstiskuma nostiprināšanas simbols. Es redzu, kā reizēm mēs aizmirstam un nenovērtējam to visu, kas mums pieder. Mūsu valsts pamatlikums ir pamats neatkarīgai valstij, kam tādam, kas pat sapņos nav ļauts daudziem jo daudziem miljoniem pasaules iedzīvotāju. Veselām tautām, kā kurdiem, čečeniem, tibetiešiem un citiem atliek vien sapņot par ko tādu, kas ir mums. Mūsu pamatlikums –Satversme nav tikai dažas papīra lapas. Ne velti Latvijas Satversmes sapulces loceklis Jānis Pliekšāns Satversmes izstrādāšanas darbu tēlaini pielīdzināja jaunas Daugavas rakšanai[1]Bet, kas tad to gultni raka ? Tēlaini sakot tie bija mūsu Satversmes tēvi. Viņi veidoja un izstrādāja satversmi un tādēļ pavisam noteikti būtu vērts par to zināt vairāk un tālākajā tekstā tiks sniegta zīmīgākā, vispārējā informācija par pirmo tautas ievēlēto likumdevēju mūsu valstīt.

1920. gada 17.-18. aprīlī visā Latvijas teritorijā, izņemot tos apvidus, kurus bija okupējušas Igaunijas un Polijas armijas notika vēlēšanas, kā rezultātā tika ievēlēta Satversmes sapulce. [2] Satversmes sapulces vēlēšanās Latvijas teritoriju līdzīgi kā mūsdienās iedalīja 5 vēlēšanu apgabalos. Katrā no tiem tika noteikts ievēlamo deputātu skaits. Redzam attiecīgo mandātu, ko paredz vēlēšanu apgabali. Respektīvi Latgalē 39, Vidzemē 37, Kurzemē un Zemgalē 26, Rīgā 22. Kopā tie bija 150 mandāti.

Satversmes sapulces vēlēšanas izcēlās ar lielu balsotāju aktivitāti(1.attēls). Kopumā piedalījās ap 797 tūkstošiem un kopumā tie bija 84,88 % no balsstiesīgajiem.
 1. attēls Vēlētāju aktivitāte
 Reģionu griezumā visaktīvākā bija Zemgale ar 88% un mazāk aktīvāka Latgale, kur piedalījās 78%, kas manuprāt tā pat ir augsts rādītājs. Apriņķu griezumā aktīvākie bija Aizputes un Valmieras ar 91,4% un 90,2%. Mazāk aktīvākie Ludzas un Rēzeknes. 78, 76 %Pagastu līmenī aktīvākajos bija tuvu 100% kā Kalnciema(Dobeles aprinķis) 99,22 (662), niecīgākā kā Kreslavas pagastā(Daugavpils aprinķis) 53, 32 %, kas tomēr ir vairāk kā puses no balsstiesīgajiem[3].

Tātad, ko šā iedzīvotāju aktivitāte savēlēja var redzēt 2. Attēlā.
 2.attēls Ievēlētās partijas un to iegūtie mandāti.
Kopumā piedalījās 57. kandidātu saraksti, no kuriem tika ievēlēti 38 saraksti. Sarakstus veidoja 25. partijas, no tām vairākas startēja noteiktā reģionā, bet dažas kā sociāldemokrāti piedalījās visos vēlēšanu apgabalos.[4] Redzam ievēlētās partijas un to iegūtos mandātus. Uzvaru gūst sociāldemokrāti un tuvākie sekotāji ir zemnieku savienība ar latgales zemnieku partiju. Tas liecina, ka panākumus vieglāk gūst partijas, kuras ir labi organizētas, tām ir sava prese un vietējā organizācija.[5]
Arī attiecībā uz latviešu pārstāvošām partijām bija vērojama to dažādība, un lielais skaits, kas kā redzam veicināja politisko sadrumstalotību parlamentā, kas ar gadiem vien nostiprinājās, kad kā zinām 3. Saeimā startēja pat 141 vēlētāju saraksts[6] To veicināja arī procentu barjeras neesamība. Tomēr nedomāju, ka šis dažādais skaits būtu vērtējams viennozīmīgi slikti. Runājot par partijām, tad šā laika statistiķi tās mēdza dalīt izšķirot divas kategorijas, dalot tās pilsoniskajās un sociāldemokrātiskajās. Arī vairāki tā laika politiķi norādīja, ka pēc šā principa varēja saskatīt zināmu divpartiju modeļa veidošanos.
 3.attēls Satversmes sapulces vēlēšanu rezultāti vēlēšanu apgabalos.

     Turpinot šo domu varam redzēt, rezultātus pēc vēlēšanu apgabala(3.attēls). Redzams, ka Zemgalē un Kurzemē un Vidzemē izteikta cīņa noris starp sociāldemokrātiem un zemniekiem. Tomēr mazliet cita aina redzama Rīgā, kur zemnieki nav redzami starp trim vairāk balsu guvušajām partijām. Tomēr tas būtu arī mazliet maldīgi tā apgalvot. Jo kā redzam otro vietu ieguvuši bezpartejiskā pilsoņu grupa. Tā bija sava veida viltība kā zaļie zemnieki centās pievilināt balsis, jo partija kuras nosaukumā bija zemnieki tās būtu grūtāk iegūt. Tādēļ tika izveidots saraksts tajā iekļaujot sabiedrībā zināmus cilvēkus un uz tā rēķina iegūstot balsis. Sava veida lokomotīvju princips, ko pa daļai tagad esam izskauduši. Turpat Rīgā kā trešo vietu ieguvis vācu saraksts, kas pārstāvēja vācu minoritāti, kas vēlēšanās bijusi ļoti aktīva, balsot gāja vai arī palīdzēja tur nokļūt arī vairākiem slimniekiem. Tomēr kopumā minoritāšu pārstāvošās partijas bija vairākas un tās sašķēla iegūto pārstāvniecību. To pašu var teikt par latviešu partijām, kas bija pietiekami kuplā skaitā, tomēr kā minēju tāda lielākā cīņa norisa starp divām partijām un jāmin, ka zemnieku partija savas priekšvēlēšanu kampaņas laikā apzinājās to un tādēļ koncentrējās uz cīņu pret sociāldemokrātiem, nemēģinot konfliktēt ar citām partijām, pat meklēt kopēju sadarbību. Tā jau manis minētais Rīgas gadījums, sadarbība ar bezzemnieku partijām un protams ar Latgales zemnieku partiju, kur tā nelika savu kandidātu sarakstu , tā nemēģinot šķelt vēl vairāk šo reģionu.
4.attēls Satversmes sapulces vēlēšanu rezultāti pagastos.
Pievēršoties Latgalei ir jāmin, ka šeit situācija bija savādāka, kā citur. Uzskatamāk to novērot varētu 4.attēlā. Te iezīmēti pagasti pēc tajos vairākumu ieguvušās partijas. Te redzam galveno cīņu, starp sociāldemokrātiem un pilsoniskajām partijām. Redzam, ka Latgalē sociāldemokrātiem ir visniecīgākais pārsvars un te uzvaru gūst pilsoniskās partijas. Redzam šeit, ka Latgalē noteicošā loma bija pašu partijām, kā Latgales zemnieku partijai, Latgales kristīgo zemnieku partijai, sociāldemokrātiem paliekot aiz tām. Jāatzīmē, ka šī karte ir kā uzskates līdzeklis, bet tomēr precīzāk būtu iezīmēt pagastus pēc tā cik lielu vairākumu ir guvusi viena vai otra partija.

Nobeigumā var minēt to  ko ne visā literatūrā var atrast un tas ir pieminēšanas vērts. Pirmais pasaules karš un brīvības cīņas atstāja savu ietekmi. Iedzīvotāju skaits bija sarucis un mainījusies disproporcija starp dzimumiem. Arī vēlētāju vairākums bija sievietes. Partijām guva svarīgi iegūt sieviešu balsis, un tās izvērsa asu kritiku pret kādu, kurā saskatīja centienus tās atņemt. Jāmin, ka vēl pastāvēja aizspriedumi par sieviešu spēju domāt un spriest politiski, kas nevecināja sieviešu pārstāvniecību Satversmes sapulcē. Bez šā pie faktiem vēl vērts pieminēt to, ka lai arī sociāldemokrāti ieguva visvairāk vietu, tomēr kopumā vairākumu Satversmes sapulcē ieguva pilsonisko partiju pārstāvji. Minoritāšu pārstāvji Satversmes sapulcē ieguva 17 vietas. Pēc tautībām no 150 ievēlētajiem deputātiem 132 jeb 88% bija latvieši, 8 jeb 5,33% - ebreji, 6 jeb 4% - vācieši, 4 jeb 2,67% - krievi (no apvienotā poļu saraksta ievēlētais deputāts bija latvietis).57,2% no visiem Satversmes sapulces deputātiem bija augstākā izglītība, 25,4% - vidējā, bet 17,4% pamatizglītība.

1. maijā nezaimosim svinot okupantu ievestus svētkus kā darba svētkus, bet tikai un vienīgi Latvijas Republikas Satversmes sasaukšanas dienu. Tāpat atcerēsimies, ka pēc deviņu desmitgadu aizritēšanas Satversmes tēvu devums- mūsu valsts pamatlikums joprojām ir spēkā un ir ieņem vietu līdzās vienam karogam, vienai himnai, vienai valodai, stāvot sardzē par svētu zemi. Latviju, kuru sargāt ir mūsu gods.




[1] •Jānis Pleps. Latvijas Republikas pamatlikums, Mājas viesis 2012.gada 10.februāris;20-22.lpp
[2] Vēlēšanas nenotika Valmieras apriņķī (Ainažu pilsētē;Ainažu, Ipiķu un Mazsalacas pagastos) Valkas apriņķī ( Valkas pilsētā, Laicenes, Liellugažu, Lugažu, Omuļu, Pedeles, Valkas un Cores pagastos). Ilūkstes apriņķī vēlēšanās piedalījās tikai astoņi pagasti, bet desmit nepiedalījās.
[3] Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu rezultāti. Valsts statistiskā pārvalde, Rīgā 1920
[4] Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu rezultāti. Valsts statistiskā pārvalde, Rīgā 1920
[5] Vita Zelče. Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu kampaņa 1920. gada marts—aprīlis. Latvijas arhīvi:2010. 1. 125.155.lpp
[6]  Šilde A. Latvijas vēsture 1914 – 1940. Rīga, Daugava, 1976;393.lpp

comments (2)

TOP

Wednesday, March 14, 2012

Mūžības mīlas sasalumā...

Posted by Jānis


Visvairāk sāp nepiedzīvotais. Visvairāk sāp nesajustais. Kad iedomājos par tevi, es jūtos kā ēna, kurai nav ļauts nekad skart tevi, nekad mīlēt tevi. Kad satieku tevi sajūtos kā citā pasaulē. Tu mani vairs neredzi, tev esmu kļuvis neredzams. Es nespēju turēt ļaunu prātu, ka neturēji dotos solījumus un nekad mēs nesatīkamies. Tas liedza pateikt visu ko vēlējos, bet tas neliedza mīlēt tikpat stipri ar cerību, kas glābj dzīvību. Tā ir cerība, ka reiz spēsi mani ieraudzīt un varbūt reiz tu mani iemīlēsi, sadzirdot manu klusu čukstu ko sūta mana sirds..Kad iedomājos šo neīsto pasauli, tu biji pirmā un pēdējā īstenība.
Nekad vairs nebūs kā agrāk. Nekad manas domas neskars tavējās un tava sirds nedzirdēs manu. Manī ir daļa no cilvēka, ko nevēlies redzēt. Es redzu un jūtu sevī šo savu samaitāto daļu un vēlos no tās tikt atbrīvots un vēlos bez laika un telpas ierobežojuma mīlēt tevi tikai caur dvēselisko tā dāvājot brīvību savai dvēselei. Tā topot par ēnu, šai neīstai pasaule un atbrīvojoties no ķermeņa verdzības sajust pirmo ēnu sirdspukstu. Kā ēna būt tik tuvu klāt kā dzīvē būtu vēlējies. Tā ir ēnu mīla, kas naktī mīl kvēli. Neesot redzama, jūtama tā nespēj saņemt pieskārienu. Tā spēj būt  klāt un mīlēt tik vienu, vien lemts tai mūžīgi vienai mīlēt sapņu ēnās, klusi gaidot tevi savā ēnu karaļvalstī.

comments (0)

TOP

Wednesday, February 22, 2012

Vienas nakts stāsts..

Posted by Jānis


Nakts aust plašumā un tavā priekšā gaisma krīt ceļos un drūp. Visapkārt nakts un telpa, kad ieklausos savas sirds balsī, viņas līksmi sāpju runā. Tā ņem kā elpu manas sāpes maigi plaukstās sasildīt. Asaras un siržu smeldzi slēpju kā mazu putnu rokās. Aukstajā naktīs mazais putniņš meklē vietu, kur rast siltumu caur atmiņām par viņu, kaut labi zināja, ka divu dvēseļu sapnim bija jāmirst.
Mazajam putniņam vienmēr bija kāds kluss sapnis. Glabāja to sevī un nolēma, ka nekādā gadījumā nedrīkst pēc tā tiekties, jo tas visticamāk nav lemts, ja vien liktens pie tā aizvedīs. Iekšēji deva uzticības zvērestu šim sapnim par kāda satikšanu. Mainījās gadalaiki aizritēja gadi, līdz kādu dienu satika un iepazina viņu, radot abu kopīgo noslēpumu stāstu. [1]Visa viņas būtība tam likās tik pazīstama un labi zināma, it kā būtu  zinājis jau sen, būtu jau reiz saticis. Viņa iemiesoja visslēptāko un ideālāko priekšstatu par otra tēlu, kādu pazina un dziļi sevī gaidījis, sapņojis.
Neizteikts noslēpums, kas sākās ar sapni ir kā abu kopīgs atmiņu kamoliņš, kura pavedienu viņi, neuzdrošinājās pagarināt.  Viņam trūka ticība, ka, kas tāds ir iespējams, un tā vietā lai ticētu nojautai sevī, ka tā nav tikai  vienam, tas nekā nedarīja. Tā vietā lēnām sāka ienīst sevi, ienīst visu savu ķermeni, mēģinot tam sagādāt ciešanas, vēlējās reizēm, kaut tas, būtu savādāks, tāds, kas viņas tuvumā nebūtu tik necils, kaut mazliet līdzinātos tam patiesajam, ko vēlējās, lai saskati. Laikam ejot nebija vairs vakaru, kad nebūtu vēlējies, kaut būtu tevis mazliet cienīgāks, viņas izskata, vēl nozīmīgākas ne mazāk skaistās būtības priekšā.. Tas ir atmiņu kamoliņš, kas silda sirdi, par spīti visapkārt aizvien aukstākai ziemai.
                Savus spārnus dvēseles fragmentus tas guldīja par pamatu ligzdai. Citu skatieni ar neizpratni skaudību vēroja nezūdošo uzticību, ar kuru palika sargājot ligzdā vītu atmiņu pavedienu. Lai arī reizēm tas izdzirdēja melus, par viņa piedēvēto došanos citos būrīšos, tas nezaudēja ticību sev. Noglabājis spārnus, ne reizi necēlās citur, ne reizi acu skatiens nekavējās citur, kā vien tur tālumā, kur bija viņa, vēl klusi ticot un nepārkāpjot sev dotu solījumu un vismaz viņš zināja patiesību, par tā turēšanu.
Zemi pārņēma tumsa, ievadot nakti, kurā putniņš sirds salā plēsa zarus, kurināja uguni, lai sildītu ligzdā austo kopīgo pavedienu. Drīz atnāca ziemas elpa un zari apsniga zem sniega. Barga ziema saldēja mazās kājas, sala rokām tās padevās. Vairs nevarēja iet pēc zariem un sargāt sildošo uguni. Viņš palika tepat - atmiņu pavedienos vītā ligzdā. Sals laupīja tam kustības, liedzot turpināt aust pavedienu. Tomēr tas atrada veidu kā to darīt. Ar asarām diedza lēni, nesteidzīgi. Mazais putniņš vairs nejuta aukstumu. Tam bija kļuvis silti. To sildīja uzticība. Actiņas aizvēra ar domu par viņu un saldā miegā laidās. Rīts pienāca nomainot nakti, bet putniņš vairs nepamodās...
Ja tu atrodi mazu, maigu putna spalvu. Tā ir vēstule tev un tā saka tev:,,Domā par mani. Neaizmirsti mani. Atceries mani vienmēr, Vai vismaz atceries tik ilgi, līdz mazā spalva ir zudusi.
Tādēļ, ja atrodi mazu, maigu  putna spalvu. Tā ir tev..Pacel to un nes sev līdzi.

comments (0)

TOP

Wednesday, February 15, 2012

Zvaigznēs rakstītais

Posted by Jānis


Mans skatiens glāsta zvaigznes un tās uzdod man jautājumu...

Vai arvien vēl mīli viņu
Kāpēc aizmirst nevar tava sirds ?
Mīla tev stiprāka par nāvi
bet nav neviena kas tavas sāpes redz

Viņas skatienu tās redzējušas
Glāstam svešas acis
Tās apsola man..
Manu asaru atspīdumu
Viņas acu skatienam
Tās atbalsos
Kad nebūs vairs
Kas tām atbild

Kādudien cita apskāvienos
Viņa zvaigznes noglāstīs
Asaras viņas vārdos teiks..
Esmu tā vērta, jo manis dēļ viņš mira…



comments (0)

TOP

Saturday, February 04, 2012

Nevainības zieds

Posted by Jānis


Zieds ir skaists, kad tas uzzied. Tas ir tik skaists tomēr laužam to un paņemam to mums līdzi un tad tas priecē mūsu skatienu, bet vien uz kādu mirkli.  Otra skaistums ir kā zieds. Mēs nedrīkstam būt savtīgi un lauzt to tikai lai uz īsu brīdi glabātu skatam. Tas ir jāsaudzē. Arī tam pienāks gals un drīz tas vītīs, bet tas spēs līdz tam nodzīvot laimīgi un tam ir pamats, jo tas mīl citu. Tas nemīl cilvēkus, jo tas mīl lidoņus, kas nes tā skaistumu, bet tik daudzi to laupa nesniedzot neko vietā.
Nevainība ir kā skaistākais zieds, kas pieder mums no dzimšanas. Pirms atdod to esi pārliecināts, ka zini, ka otrs to novērtēs. Lepojies ar to, ka neviens tev nav pieskāries un atminies to ko kaut daudzi teiks savādāk. Nevainība ir dārgums, kas dāvāts no dzimšanas. To atgūt vairs nevarēsi nekad. Neuzticies nevienam, kas mēģina pārliecināt par ko citu. Ikreiz kad šaubas māc tavu prātu atceries to ka tu neesi viens. Starp mums ir arī tādi, kas nav ķermeņa vergi, kas glabā mīlestības patieso nozīmi. Tādēļ sargā to pie sevis un neatdod kādam, kas to nenovērtēs.

comments (0)

TOP

Thursday, January 26, 2012

Smilšu pulkstenis

Posted by Jānis



Iedomājies sevi vietā, kur saldi saules stari tevi glāsta un vējš rotaļīgi spēlējas ar tevi un tas mīl tevi tik stipri, ka dāvā  elpot latvisku elpu. Tu atrodies vietā, kur viļņi maigi noglāsta tavu dzimtās zemes krastu. Tomēr vēl redzami nospiedumi kā rētas zemes miesā, kuras palikušas no zābakiem, kas ganīja mūsu zemi. Tādēļ savā zemē noauj kājas un basām kājām skūpsti smiltis, sajūti tās dzīvības pukstus. Mūžības mierpilna dusa izsauc pēc vārda ikvienu varoņu sirdspukstus, padarot tos vienādus. Ar roku sniedzies pēc smiltīm, jo tās dārgas mums visiem.
Tomēr ikdienas steiga  tevi pieradināja. Tās kļuvušas tik ierastas un pašsaprotamas ikdienas ritmā. Ar laiku liekot aizmirsties to vērtībai. Mēs uztveram tās nemainīgas, bet tās mainās mūsu acu priekšā, tikai reizēm aiz citu spiesta pieraduma to neredzam vairs.  Reiz tās bija vienota klints, kas slējās likteņupes krastos. Daudz asaru ar gadiem to lauza un asaru smeldze deldēja to. Erozijas nogulas skalotas ar jūras glāstu, tik nemanāmas vienas paaudzes skatam, bet kopumā tik mainīgas. Šo smilšu stāsts ir līdzīgs kā valodai. Daži saka, ka tai nedraud briesmas-  tā ir stipra un nemainīga, bet patiesi tā nav. Mums pašiem nemanot tā mainās un aizmirstot briesmas, kas tai pastāv mēs riskējam, ka valoda zudīs ja vien nepārtrauksim savu vienaldzību.
Mūsu senču rokās ir bijis spēks atstāt nemainīgu piemiņu, lai nezaudētu to, kas dārgs. Valodu kā smiltis ar savu rīcību nodeva tālāk kā laikrādi paaudžu paaudzēm. Kā laikam cauri plūstošs smilšu pulkstenis, kas atgādina par mainības draudiem, ko rada vienaldzība. Tas ir mūsu kopīgais smilšu pulkstenis. Neļausim tam iztecēt. Apgriezīsim to otrādi, lai sāktu atskaiti no jauna. Paveiksim to kopīgi piedaloties referendumā 18. Februārī izsakot kopīgu PRET.

comments (0)

TOP

Sunday, January 15, 2012

Zudusī jūra

Posted by Jānis


Tu biji kā nospiedums
Dzelmes liegajās smiltīs
Kas atbrīvoja kontinentus
No ostas miega važām
Un nav neviena, kas modinātu tā

Bet pirms modos
Tu biji jau prom
Atstājot vien smilšu graudiņus
   Asas atmiņas manā sirdī
Atstājot vienu asarās
   Tajās, kas liek saulei slīkt
Radot distanci
Kura dalīja sapni divos
Kas padarīja mūs svešus

Bet tas ir tikai ūdens
Kura debesszilumā 
Tas šķita kā sapnis
Mirklis rāms un viegls
Kas liek izelpot gaisu
Nomirstot tavos pieskārienos
Lai redzētu pasauli
Tavām acīm mūžīgi


comments (0)

TOP

Saturday, January 14, 2012

Nemainīgs solījums

Posted by Jānis

Vietā tuvu pie sirds nāve ir mīļa un gaiša. Tur visi aizvadītie dzīves mirkļi atkārtojas. Tādēļ zinu reiz nāksi pie manis un kopīgos smieklos visu aizmirsīsim. Pirms atvadām dāvāsi vārdus ko dziedāji, jo dziesma ko dzirdēju ar tevi bija kas vairāk par mūziku. Pieskārusies manām dziestošajām lūpām, tu sajutīsi manu mīlestību pēc nāves. Tad zināsi, ka neredzēji kā to visu atstāju vien tev, tai reizē kad satikāmies. Lai mana sirds noasiņo tavā okeānā, ar gadiem ko pavadīšu viens, tomēr tepat blakus nāve ir skaista. Tā dāvās vēl reizi iespēju būt ar tevi.

















http://www.youtube.com/watch?v=8ThuXEDvCZk

comments (0)

TOP

Subscribe to: Posts (Atom)