Tavs acu skatiens liek saulei no skaudības slēpties aiz zvaigznēm. Bet bez tā iestājas auksta mūžības nakts. Tomēr manas jūtas nemainīgi stāv gadalaiku priekšā. Atmiņas, kuras kopīgi dalījām turas, kā pēdējā rudens lapa kokā. Tā turas trauslā cerībā šķirt mani no mūžīgās ziemas apskāvieniem.
Taču es nebaidos krist ziemas saltajās skavās un mīlēt tās atnesto, jo zinu, ko tās nozīme glabā sevī. Tie citi, kas slēpjas saules melu siltumā baidās savas nāves, jo viņos mīt meli, kuriem vārdu bailes tie devuši. Viņi baidās atzīt, ka ķermenis ir grēks. Tas vēlas pieskārienu. Tas vēlas skatīt un just. To vēlas tikai ķermenis. Tad aizturi elpu, neelpo, aizver savas acis un neskaties, jo to vēlas vien tavs ķermenis. Ir tikai ķermenis un dzīvība, ko tas nevēlas atlaist brīvē. Uz manām lūpām tevis degta karsta atmiņa izdziest un tā iznīcības kvēle izgailē. Tā atbrīvoji mani, lai nestu dvēseli tuvāk mīlestībai, mūžībai..
Tā gadi plūst caur rokām, kuras atminas tavu pieskārienu. Kā vilnis pret vilni veļas meli no cilvēkiem, ko sauci par draugiem. Tie cenšas deldēt atmiņu tavu kopsolī ar laika pieskāriena asarām, kas skūpsta mūsu atmiņu klinti. Tā atgādina man, kā piedzimt caur asarām, kuras paņēmi savas sirds pieskārienos. Tās atceras kā notrausi reiz viņas un glabā uzticību tavam pieskārienam. Tā reiz mūsu sirdis sastapās, lai ieaustu sevī kopīgu atmiņu pavedienu. Tomēr mēs nenoticējām, ka sapņi piedzimst arī mums abiem. Tu biji dzīvība, bet es paliku ar ēnām. Es nebaidījos mīlēt, sniedzot skūpstu savai nāvei, vienīgo ko sniedzis esmu tev. Tu biji mana dzīvība. Tu biji mana nāve..
0 comments:
Post a Comment