Mirkļa vadīts pārkārtoju savus rakstītos darbus gan mācību, gan paša garīgai izaugsmei un nejauši atradu ļoti daudz gadus atpakaļ apkopotus izvilkumus ar īsām piezīmēm. Atstāju nerediģētus aiz cieņas pret bijušo un mirkļa iespaidā nopublicēšu, ar domu, ka kādam kāda daļa no tā varētu šķist kaut mazliet interesanta.
- Vecums.
- Muskulis, ko nelietojam, panīkst, bet vēl vairāk ikdienas nodarbība vajadzīga garam. Katru dienu jāiemācās kaut vai tikai viens pants no galvas vai jauns vārds vai teikums svešā valodā.[1;221]
- Kas diendienā savu mantu kambari nebagātina, tam vakarā draud tukšuma bezdibenis.[1;221]
- Gadi nomāc, ja cilvēks nekā nemācās klāt. Gadi skaidro, ja katru dienu kāpj kādu pakāpienu augstāk. Bīstami ir nevis gadi, bet smadzeņu rūsa.[1;221]
- Viedais romietis Kato astoņdesmit gadu vecumā iemācījās grieķu valodu. Kad Mikelandželo radīja savus labākos darbus, arī viņš jau bija nodzīvojis astoņus gadu desmitus.[1;222]
Lai arī gadi iet un cilvēks kļūst arvien vecāks, tas nebūt nenozīmē, ka dzīvei pienāk gals. Arī vecumā var veikt dižus darbus un būt stiprāks prātā, kā dažs labs gados jauns indivīds. Svarīgākais ir visu savu mūžu saglabāt vēlmi tiekties, izaugt. Gadiem ejot pieredze aug, un tas ir pozitīvs faktors, kas veicina dzīves kvalitāti.
- Vienlīdzība un gara stiprums.
- Rainis sarakstīja savus darbus ar tiem pašiem 26. burtiem, kurus Kārlis Markss lietoja, sarakstot ,,Komunistisko manifestu”[1;224]
- Septiņi pamattoņi un attiecīgi pustoņi ir viss materiāls, no kā būvēta gan Bēthovena ,,Devītā simfonija” gan Štrausa ,,Sikspārnis” [1;224]
- Dzejas būtība neatklājas burtos vai atsevišķos veidos, tāpat kā mūzikas- vienā vai otrā skaņu sarindojumā.[1;225]
Būtībā visi cilvēki ir vienādās iespējās dzīves sākumā. Tālāko atšķirību ietekmē dažādi ārpus faktori un paša indivīda rakstura īpašības. Tie, kuriem rakstura īpašība ir stipra un nesalaužama griba, spēs sasniegt vairāk. Pārējie, lai arī ar tādām pašām perspektīvām, nespēs mēroties spēkiem, jo viņiem trūks spēka, gribas iet līdz galam. Cīnīties uz robežas starp spēku un nespēku, dzīvību un nāvi.
- Vientulība.
- Vientulība ir pašgribēta vai liktens lemta atšķirība, kas var veicināt radītājus, augļus.[1;225]
- Radītājs bez vientulības nav domājams, vientulības augstākā pakāpe lemta ģēnijam.[1;225]
- Ģēnijs pazīst vientulības svētību un daimoniju.[1;225]
- Jo lielāks talants, jo izteiktāka patība.[1;225]
Vientulība ir faktors, kas rodas paša vai citu dēļ. Vientulībā slēpjas spēks radīt. Jebkurš izcils cilvēks ir lielākā vai mazākā mērā vientuļš. Lielāka gudrība un pašapziņa nāk ar lielāku vientulību. Šie cilvēki neviļus norobežojas no apkārtējiem. Tam par pamatu kalpo atziņa, ka tikai tā var sasniegt labākus rezultātus. Patiesība ir tā, ka lai ko sasniegtu un tam pilnībā nodotos ir no kā jāatsakās. Šinī gadījumā atsakies no citiem, lai būtu vientulībā.
- Pamestība.
- Pamestība ir uzspiesta vienpatība un var izpostīt dvēseles un gara dzīvi.[1;225]
- Homo fugiens pazīst pazemības lāstu.[1;225]
- Mācekļi pameta Kristu Gētzemānes dārzā, franči pameta Žannu d’Arku cietumā un neaizkavēja viņas nāvi sārtā, tāpat arī daudzie Bēthovena ,,draugi” viņu pameta agonijā.[1;226]
- Latviešu trimdinieki, tūkstoš briesmas un šķēršļus pārvarēdami, sasnieguši drošības krastu Jaunajā pasaulē, tomēr sabrūk svešniecības postā.[1;229]
Autore norāda uz faktu, ka sabiedrība neatzīst citādi domājošus cilvēkus. Nereti tiem vajadzīgs liels laiks, lai sāktu aizdomāties par attiecīgo cilvēku potenciālu, taču tas visbiežāk nāk par vēlu. Šie cilvēki savas dzīves laikā ir spiesti ciest pazemību un atrasties, dzīvot neapskaužamos dzīves apstākļos. Pozitīvi ir tas, ka šādi apstākļi veicina gara un dvēseles nostiprināšanos, pacelšanos pār pelēko masu.
- Steiga.
· Ceļošanas vietā šodien stājas joņošana.[1;229]
· Kas vienmēr nevaļīgs, neveic nevienu vērtīgu darbu.[1;230]
· Ieņēmumi vairojas, bet līdz ar tiem arī bailes no nebūtības, bēgšana no iekšējā tukšuma.[1;230]
· Tiem, kas spēj saskatīt nejaušo, nevienā grāmatā nerakstīto skaistumu un apstāties tur, kur gribas, atklājas ceļošanas noslēpums.[2;88]
Steiga ir 21.gadsimta būtiska problēma. Lielākā daļa cilvēku, visu savu mūžu pavada nemitīgā steigā. Tas rada stresu, kas savukārt bojā veselību. Steiga traucē mūsu darba produktivitātei. Steiga traucē aizdomāties par svarīgām lietām, kurām agrāk tika atvēlēts laiks. Steigas gaitā bez rūpīgas analizēšanas tiek pieņemti lēmumi ar tālejošām sekām.
- Dvēsele(Latviešu).
- Dvēsele nav mūsu personīgais īpašums, ar kuru var rīkoties pēc sirds patikas. Tā ir mūsu senču.[1;273]
- Trimdinieka dvēselei, slimai, izolētai, svešinieku un tuvinieku allaž apmīļotai, ārkārtīgi grūti sevi saglabāt, sevišķi tādēļ, ka visa cīņa, visa pagātnē veiktā piepūle, visi upuri liekas velti.[1;274]
- Katra patiesi vērtīga latviešu grāmata, tulkota ārzemju valodā, tāpat arī latviešu mūzika, ir karotāja par mūsu brīvību.[1;276]
Dvēsele spēcīga lieta visā tās būtībā. Šinī gadījumā aplūkota latviešu dvēseliskā būtība. Dvēsele tiek parādīta kā paaudzēs ejoša un nezūdoša vērtība. Tiek uzsvērta dvēseles loma garīgajā attīstībā. Pausts, ka dvēselei lielas mokas, grūtības sagādā prombūtnē no savas etniskās vides. Tanī pašā laikā jebkura izpausmes forma pasaules mērogā, kas stiprina sevī latvisko garu stiprina arī vienotu kopību gan sevī, gan tautā.
- Mīlestība.
- Viņas sirdī mostas žēlums, un viņa viena pati, sniega kurpītes cilādama pāri sniega klajumiem, klusa un smalka, brīva un drosmīga, nāk pie Pēra Ginta.[2;121]
- Solveiga pati sevi brīvi dāvina Pēram Gintam[2;122]
- Kā trumi cilvēces miesā ir tie vīrieši, kas smalkākos ziedus samin kājām un, būdami kurli dvēselē, nedzird Solveigas dziesmu.[2;122]
- ...un viņa gaida, kā tūkstoš viņas māsu un līdzinieču gaidījušas atgriežamies savu Pēru Gintu, ar savu uzticību to šķīstīdama un tam piešķirdama spēku izturēt un atgriezties. Piecdesmit gadus viņa gaida..[2;123]
Mīlestība ir spēks, kas spēj padarīt aklu. Šis spēks ir apbrīnojams un nenovērtējams, tomēr nereti tas darbojas vienpusēji. Tas pierādās arī augstākminētajos citātos. Zenta Mauriņa savā esejā izmanto Pēru Gintu un Solveigu, lai uzskatāmi analizētu mīlestības nianses un parādītu tās iespējamās problēmas.
- Laipnība.
- Un no visām laipām visjaukākā- liepu lapu laipa, ko novij cilvēku laipnība. Pats vārds laipnība atgādina gludi glaudīgo liepu lapu.[2;125]
- Pārākums ir jāslēpj laipnā pazemībā.[2;125]
- Laipnība nav sajaucama ar liekulību, kas veic pakalpojumus un runā tīkamus vārdus ar nolūku gūt labumu. Laipnība vij liepu lapu laipu, lai apmainītos nesavtīgiem simpātijas uzplūdiem.[2;126]
- Laipnības pilnīgākais izpaudējs ir smaids, ko nepazīst ne Dievs, ne dzīvnieks, ne mežonis, to pazīst vienīgi kulturāls cilvēks.[2;127]
Laipnība var kalpot kā cilvēka personīgā vizītkarte, tā var veicināt labākas attiecības ar apkārtējiem. Ar laipnību dažkārt var panākt vairāk nekā ar brutālu, fizisku spēku. Cilvēks, kurš būs laipns pret citiem vienmēr būs cienīts un patīkams sarunas biedrs, kas savukārt viņam pavērs labākas karjeras iespējas.
- Fiziskas ciešanas.
- Sāpes var sasniegt tādu pakāpi, ka nāve šķiet vienīgā atsvabinātāja.[1;237]
- Fiziskas sāpes liek iepazīt savu miesu, ciešanas- dvēseli.[1;237]
- Kā fiziskas, tā garīgās ciešanas atkailina cilvēku- pirmslāņi atslēdzas blāvā gaismā.[1;237]
Fiziskas ciešanas var kalpot kā cēlonis garīgai izaugsmei. Iemācoties paciest fiziskas ciešanas tiek norūdīts gars un prāts, kas savukārt veicina radošās domāšanas veidošanos. No vēstures zināms, ka daudzi fiziski slimi cilvēki ir bijuši izcili ar savu radošo domāšanu un prāta spējām. Viņi spēj veikt vairāk nekā parastie cilvēki, jo viņi ir spējuši palielināt savas iespēju robežas.
Atsauces.
- Zenta Mauriņa Domu Varavīksne 1992 ,,Liesma”
- Zenta Mauriņa Uzdrīkstēšanās 1929-1944 1990
