Rudens lapkritis ir pildīts ar lietām, ko tas nespēj glābt un ne viņas tvert un skūpstīt tev. Zem lapām birstošām klusi sapņot nāc. To maigu ilgu smaržu dvēselē jūti. Tur sirds vēji nāk atmiņas pāršķirt. Tur iemīlēju to, ka nemīlēju sevi, tā atstāju vietu vien tev. Kā tai naktī, kad sniedzot skūpstu, dāvāju nāvei sirdspukstus. Tā bija godīga samaksa un tā devos no rudens ziemā.
Manas dvēseles ziemā tu vēroji mani, kad vaicāju tev : ,,Kādēļ raudi vēl par to, kad gadalaiku priekšā atmiņas turas, kā pēdējā rudens lapa kokā, kas šķir mani no mūžīgās ziemas. Nāc, sniedz man pieskārienu, jo mīlēju viņu vairāk par savu dzīvību.’’ …
Manas dvēseles ziemā tu vēroji mani ,asarām zīmējot siltas leduspuķes. Es lasīji tavas asaras, patieso dvēseles stāstu. Tur jutu, ka neesi manas ciešanas un sāpes, bet tumsas nests mūsu sargeņģelis, kura skaistumu nīst un neizprot cilvēks, dēvējot par Nāvi. Nāves sirdspuksti atkārtojās...Tā zināja, kā ir mīlēt, bet nezināja, kā ir mīlētai būt..
0 comments:
Post a Comment