Līdz ar rindām šīm , dodu tev visu līdzi. Zemei dodu varu pār savu ķermeni, bet mana dvēsele ūdens liktenī likta tiek, un prātu ar mīlu, dodu vēja varā. Līdz ar rindām šīm tavās mūžības plūsmās to lieku- līdz atradīs to kāds nepārstāšu mīlēt. Mūžībā rakstītu zvērestu dodu tev, ar lietām, ko nododu, pretī prasu vienīgi vienu lietu- mūžībai rakstītu zvērestu par viņu- manas dvēseles mīlestību.
Nāks vilnis pēc viļņa un izpludinās vārdus šos.
Viens pēc otra dzēsis tos skatam.
Tā viņas skumjas dzēs.
Dienu no dienas viņas dzīvē.
Tu radīji jūru, kas ar savu plūdumu nemanāmi ik mirkli plūst un sevī esošās lietas slīpē un radi tās skaistākas. Rada maigi skaistus akmeņus viļņu glāstiem ar smilšu graudiņu bezgalības siltumu, radi spožākos no dzintariem. Bet rodi pie sevis vietu un ņem savā plūdumā skaistāko par visu radīto. Saaudzē un glabā neskartu viņas skaistumu, burvību, pēc kuras esības radi skaistākās lietas ko kāds skatījis.
Kā vilni pēc viļņa nomaina arvien pieaugošs skaistāks, tā radi dienu pēc dienas pieaugošu mieru, laimi un veiksmi viņas dzīvē.
Vējā, kas maigi rada plūdumu, kas blakus naktīs un dienās. Tā viņai mīlu piedzīvot pret kādu, kurš būtu vienmēr līdzās un pildītu šo zvērestu mūžības, ko šodien slēdzam mēs.
0 comments:
Post a Comment