Dienās, kad es grimu klusībā,
Daugavā krita lietus lāses.
Tās nākušas no eņģeļu asarām -
Asarām par viņu skaistāko,
Kas dzīvo uz zemes.
Sajutu es ar tad plūstam vēsmu,
Ko liktenis sūtīja, lai rastu
Vienu, kas dzīvo starp mums.
Kad satiku tevi…
Tālāk vairs nebija jāmeklē.
Jo tavas rokas uz pleciem tik maigas,
Tavu matu vējā pasaule mirdz,
Vējš tevi mīl tik stipri un maigi,
Vienīgo liktens vēsmu, kas nākusi no debesīm.
0 comments:
Post a Comment