Būtu vieglāk nejust, būtu, vieglāk pamest šīs ciešanas, atstāt savas jūtas atslēgties no visa, bet kamēr vien esi dzīvs neizbēgt no jūtām un domām, kas moka un liek ciest. Bailes un neziņa vai nāve atbrīvo ir vienīgais, kas dzīves nogurdinātajiem, liek vēlēties palikt, jo ja vien zinātu, ka nāve atbrīvo, ka nebūtu jābaidās, ka neredzēšu vairs tevi nekad tie, kas liktenī nolemti vēlētos izbēgt no visa, jo briesmīgāk par nāvi, ir nomirt iekšēji, bet turpināt dzīvot, kad tu redzi vien tukšumu sevī, skatu uz savu atspulgu, ko ienīsti vairāk par visu pasaulē.
Vienīgais, kas liek dzīvot, liek vēlēties, turpināt piecelties un eksistēt, ir tas, ka mūs baida, bailes ka nāve neatbrīvo, ka tā ir tikai sākums, mēs nespējam pēc tās izbēgt, no šīs dzīves, jo šī dzīve ir mūsu apziņas veidojums, mēs atrodamies, kur citur, un neredzam to, mūsu apziņas, nomirst, ķermenis nomirst, bet mēs patiesībā nemirstam , tas ir tikai viens sapnis, kurš beidzās, kāda sapņu tēlos mēs dzīvojam, kā viena piepildīta atmiņa, līdz ar savu nāvi mēs nemirstam, mēs pārveidojamies un kļūstam par jaunu sapns tēlu, saņemot iepriekšējos dzīves ,,nopelnus,, kāda cita radītā atmiņā, mēs atrodamies nemitīgā cikliskumā, bet nespējam saskatīt un izprast to visu. Kā arī to, ka ka tikai izprotot nāvi mēs izprotam dzīvi, visā tās skaistumā
Tā mazā ieskatā ir viena no iespējām, bet ir kāda iespējama cita iespēja, par ko esmu aizdomājies kādu laiku, bet ne līdz galam sakārtojis, taču ceru, ka pamatideju būs iespējams saprast. . Savās domās zinu, ka laiks nav šķitums vienā plūsmā, tas ir sarežģītāks veidojums. Ir cilvēki un ir ticības, kas pieļauj pēcnāves dzīvi, daļa to saskata kā atdzimšanu no jauna, cilvēkā citi lietās, citas nonākšanu paradīzē, šķīstītavā vai ellē. Pastāv daudz viedokļi par to, kas slēpjas aiz nezināmā, par to, kas ar mums pēc tam notiek. Tomēr vairumam no tiem ir saistības ar nākotni, dažādās variācijās tas skaisti ietilpst mūsdienu valdošajā lineārā laika skatījumā, kaut tas nav vienīgais kā var skatīties uz laiku, un nebūt nešaubos, ka tas ir kļūdains, kā daudz lietu šai modernajā un attīstītajā tagadnē. Nereti, tas liek aizdomāties un bieži ir reizes, kad nejūties šim laikam piederīgs un nepamet vēlme kaut būtu iespēja piedzimt citā laikā vietā, kuram varētu justies atbilstošāks. Iespējams tam ir sava patiesība, bet iespējams tu tomēr esi pareizajā laikmeta vietā, tikai nav otras dvēseles, kas gribētu tā, kā tu to gribi. Varbūt tikai tu gribi būt tur citur, jo iepriekšējā dzīvē tur dzīvoji un dvēseles sniedzās pēc brīža kur bija laimīga, kur palika kāds mīļš un dārgs cilvēks, kuras dvēsele nav nākusi vēl šeit, vai visticamāk viņa mani mīlēja un es viņu nemīlēju, par to saņemot mainītas lomas šai dzīvē. Esmu par to domājis, skatot to kā pārbaudījumu, kas pareizi jāiztur šai dzīvē, lai pienākot laikam sagaidītu ko labāku, pārkāpjot pār nezināmā robežai. Robežai, kas manā skatījumā, noteikti nav jāved nākotnē. Nav noliegts, ka tā vietā lai atdzimtu nākotnē, var atdzimt pagātnē, nodzīvot jau iepriekš rakstītu dzīvi, vien pašam nenojaušot. Sava veida spēks, orientieris pie kura atgriezties, kas esi apmaldījies. Mūsu prāts var to noliegt, bet ticība un sirds, ja vien spējam ieklausīties, nemainīgi parāda savu būtību tīrāko un patiesāko.
0 comments:
Post a Comment