Domas, kā krītošu lapu skaņa sagulst manā prātā. Domas, kas katra pēc izskata, ir savādāka, bet nākušas no viena koka, kurā tās vadījušas savu dzīvi. Tik līdzīgs tām mūžs ar cilvēku. Katrs no kokiem savu sākotni, sācis savādāk, dažs sācis augt pats, cits kāda lolots, par godu kam sācis augt, dažs jau no mazotnes sagaidīts ar lielām cerībām un plāniem, cits, izdzīvojis citu nemanīts, vai kāda labas sirds dēļ atstāts un izaudzis, lai pārspētu citus, lai arī neviens negaidīja no viņa to. Dažādi ir to mūži un dažādi to likteņi, kā cilvēki, tos pavada katram savs, dzīvesstāsts. Stāsts, ko katru gadu kā vienu gadskārtu viņi ieraksta savā stumbrā, ko lasīt varam, kad tā mūžs jau zudis skatam. Lasot to mēs redzam tā mūžu, tā ciešanas un aizvadītā laika jūtu pasauli. Arī tam ir bijuši sapņi un vēlmes, sāpes un vilšanās, vientulība un mīlestība tos ir skārusi. Katra gadskārta, kā jauns posms aizsāk, ko jaunu, bet vienlaikus, ir nesaraujami saistīta ar pārējo, padarot to lielāku un stiprāku. Katru gadskārtu, skar gadalaiku mija. Gadalaiki mainās un mainās to izskats, tā lapas izdzīvo un stāsta kādu stāstu. Katra lapa šim kokam, slēpj kādu notikumu, pēc skata vienādas tomēr tik atšķirīgas.
Ja mana dzīve būtu pielīdzināma kādam kokam, tad tāpat, ka jebkuram tam piemistu gadskārta, un tam būtu savu gadalaiku mija. Tā pēdējā nesenā gadskārta sākās, ar ziemu bargu un nesaudzīgu, kuras dēļ zaudēju daļu sevis, nosala pāris zari, un gadskārtā tika rakstītas sāpes un ilgas, pēc pavasara. Tomēr, lai cik liktens ziema būtu bijusi gara un nesaudzīga, lēnām tuvojās pavasaris. Pēdējās ziemas dienās gaisā bija sajūtama pavasara tuvošanās. Neticamā veidā viņš vairs nebija viens, tam bija laimējies atrast kādu, kas padarīja ziemas aukstumu maigāku, un radīja ticību par pavasara pienākšanu. Es biju saticis kādu, kam uzticēties un dalīties, gan siltās, gan aukstās liktens gadalaiku dienās. Tā nu pienāca pavasaris, ar maigu siltumu savā varā pārņēma zemi un visu sev apkārt, bet šis pavasaris, bija spēcīgāks neatkārtojamāks, citiem , varbūt dēļ, tā, ka ziema bija tik barga, varbūt dēļ tā, ka tas tik tiešām bija skaistākais manā mūžā, un tāds tas paliks mūžam ierakstīts gadu gadskārtā. Pavasaris lika saplaukt kokam ar lapām. Lapām, katrai no tām vēstot, par kādu kopīgi pavadītu mirkli, kādu dalītu slēptu noslēpumu, un par jutām, kas bija pārāk dārgas, lai kur citur rakstītu. Tādēļ, lai slēptu citu acīm mājoja tās koka lapu dzīslās. Tuvojoties vasarai tās kļuva spēcīgākas un stiprākas, dažas no tām kļuva īpaši nozīmīgas.
Lapas par draudzību, un mīlestību, lapas par jūtām un sapņiem. Tās bija skaistas un vienlīdz dārgas, bet tās sāka viena otrai traucēt, apēnot viena otras ceļu uz saules gaismu. Mīlestība nespēja kopīgi sadzīvot ar jūtām un sapņi šķita domājam esam pārāki par visu realitāti. Vienlaikus tām augot un gaidot vasaru tām sāka iezagties šaubas nesaskaņas un bailes no rudens tuvojošās vēsuma un gaidāmās bojāejas. Sapņi izmisīgi mēģināja veidot kopīgu spēku ar jūtām. Tas gaidīja vasaru, dienu no dienas augot spēkā, domājot par mirkļiem ko pavadīs kopā. Gaidīja tās atkārtojamies dienas, kā to vienu dienu, kas bija radījusi to vēlmju un sapņu piepildījumu. Vairs nebija dienas, kad nedomāja par dienu(-ām) ko varētu pavadīt kopa ar tevi, tas bija un ir domas, kas palīdzēja pārvarēt dienu no dienas, no rīta ceļoties saņemties jaunai dienai, lai ko paveiktu, kļūtu labāku cilvēku censties cik vien var ko paveikt. Tomēr dienas ritēja, un katru vasaras dienu tu likies arvien tālāk un tālāk, reizēm šķita, ka izvairies un zaudēju tevi. Bet pirms vasaras, jau, kad pieskāros laikam un tā pārmaiņām viss likās pārāk labi, lai tas piepildītos, tādēļ varbūt labāk, ka vasara tā arī nepienāca. Laiks turpināja ritēt un tas lika saprast, ka šoreiz dažas lapas kokā nepārdzīvos. Jūtas ar sapņiem bija pārņēmušas varu laupot vietu un saules gaismu mīlestībai tavai, kas bija svarīgākā, un pirmā no visām lapām, kas pēc ziemas barguma, veldzēja koku un darīja šo pavasari īpašu. Parējās lapas bija savtīgas, tās domāja, par sevi, aizmirstot par mīlestību.
Mīlestība, kam nekad nav bijusi līdzība, savā apmātībā ar ko nereālu, biju to gandrīz jau zaudējis. Visu šo laiku ir bijis patīkami būt ar to baudīt uzticēšanos un sapratni.Bet tā zināja to neizbēgamo, kas to sagaida. Lai tā būtu patiesi stipra, tai jābūt nesavtīgai un bez slēptas vienas puses nodomiem. Ir jārūp otra laime, kaut tas reizēm nozīmē atkāpi no savas. Tai esot kā kādam ar ko vari būt kopā uzticēties un parunāt justies brīvs un nepiespiests, nebaidoties ne no kā, un viņas laime darītu arī otru laimīgu. Šādos brīžos var rasties pašsaprotama vēlme nevēloties ko zaudēt, noslēpt visu skatam jūtas un sapņus, cīnoties ar sevi, lai pārvarētu, lai pārvarētu savas jūtas, iekāres, otra radīto pievilcību. No sirds cenšoties nolikt visu malā, lai izveidotu draudzību, kas dāvātu mirkļus, ko dalīt kopīgi caur tumšajiem liktens gadalaikiem. Varbūt, ja, kas tāds izdodas ir šķietams mierinājums, attaisnojums savai rīcībai, bet vien šķietams un maldinošs, ka vien noliekot mala un paslēpjot visu lieko, neliekot manīt jūtas, kas pārākas par draudzību, tikai tad spēj izbaudīt to ko otrs sniedz un tas ir daudzreiz labāk, ka ilgas pēc vai vientulīgi domātas diennaktis ar sāpošu sirdi. Bet patiesībā tas ir vieglākais ceļš no sevis, kas reiz beidzās un otra neapzināta, vai pat apzināta izmantošana savtīgi. Pārvarot sevi un neizvēloties šādu ceļu, dodot solījumu, kurus vienmēr jātur, īpaši tos, kuri doti dārgam cilvēkam, tu izvēlies uzticēties sev spējot aiziet un nekad netraucēt, izvairīties no savtīguma un protams sev vien zināmā klusībā glabāt atmiņas, pilnveidot sevi un gaidīt vasaru, kas reiz atgrieztos ar viņas klusu piedošanu par nodarīto.
Kaut ir dienas, ir naktis, kā lapas kokā, kas ziemai sākoties negribīgi turas pēdējiem spēkiem, nevēloties bojāeju, tomēr reiz ziema tās ņems pie sevis, vien atstājot mūžīgu nospiedumu koka gadskārtas rakstā, ko izlasīt un ieraudzīt spēj vien tas, kurš to atstājis.. ,,Vasara nekad nepienāca, to nomainīja rudens, ievadot nemainīgu ziemu, notraušot lapas, kurās tu biji pirmais un pēdējais manas dzīves rakstītais stāsts, par vienīgo reizi, kad kādā iemīlējos bet ar nepārkāptu uzticību ticību, ka biji vienīgā, kas lemta, vienīgā, kuras laimi spēju radīt un tu atbrīvoji manu dvēseli un sirdi.. ‘’
0 comments:
Post a Comment