Skarbs vējš saldēja manus pirkstu galus bet sirdī karsts siltums mājoja, kad rakstīja šīs atmiņu rindas. Saule noskūpsta viļņu galus. Maigi tā apsedzas ar zvaigzņu tumsas plīvuru un mani ieskauj vientulība dziļa. Visu manu būtību pārņem alkas pēc tavas klātbūtnes. Asara dzimst acīs, maigi tā sāk ritējumu pār vaigu. Bet vējš liedz tai ritēt pār vaigu, krist un sašķīst smiltīs un nes man vārdus. Viņš čukst man un pieglaužas, jo atceras tavu augumu skāris. Vējš pasauc miglu palīgā, kas nes ūdens lāsītes, kas skārušas tavas lūpas. Ar maigiem eņģeļa spārniem, lietus lāsītes skar manas lūpas. Vējš apskauj mani ar tava auguma līdzību. Pat zvaigznes iemirdzas spožāk atminot tavu acu spožumu. Vairs nejūtos viens, jūtos kā tu man būtu līdzās.
Tomēr mirklis gaist, lietus norimst un vējš atkāpjas. Asaras turpina savu ceļu. Norit asaru lāsīte pār vaigu, dodoties kritienā pret smiltīm. Smiltis maigi ietver to sevī, jūra to paņem rokās. ,,Pārāk dārga, lai ļautu izšķīst’’, viņa nodomā pie sevis. Tā glabās to savā plašumā vēl ilgi pēc manis. Līdz pārvērtīsies tā par skaistu dzintara gabaliņu.
Tomēr mirklis gaist, lietus norimst un vējš atkāpjas. Asaras turpina savu ceļu. Norit asaru lāsīte pār vaigu, dodoties kritienā pret smiltīm. Smiltis maigi ietver to sevī, jūra to paņem rokās. ,,Pārāk dārga, lai ļautu izšķīst’’, viņa nodomā pie sevis. Tā glabās to savā plašumā vēl ilgi pēc manis. Līdz pārvērtīsies tā par skaistu dzintara gabaliņu.
Laiks ritēs, līdz kādu dienu jūra kliedēs kāda vienatni un atbildei uz viņa sirds pārdomām, jūra atvērs rokas ar tajās ilgi turēto dārgumu, ļaujot rast tās krastā. Viņš dāvās to savai mīļotajai, kopā ar atzīšanos. Viņai atbildot ar to pašu, gabaliņš darīs to laimīgu, jo tas glabā gabaliņu manas sirds atspulga ar skaistāko, ko tā dzīvē skatījusi............- tevi..
0 comments:
Post a Comment