Šis raksts ir kā maza daļa no pārdomām, sevis meklējumiem, kam veltu nedaudzos brīvos brīžus. Ja laika trūkums neliegs, tad šis būs kā ievads tālākam izvērsumam par vairākām lietām, kurām reizi pa reizi ir vērsts paskatīties savādāk, vai vismaz aizdomāties uz kādu mirkli.
Neviļus, te aizskaru atkal šo tematu, tomēr vienmēr pārdomājot lietas, ko negribīgi, bet pie sevis saprotu, apzinos, bet skaļi nesaku. Es pazīstu sevi un mani nepamet pieredzētais. Es nevaru noliegt ko jūtu, jo nespēju mainīt sirdi, bet prāts ..prāts var daudz ko teikt savādāk. Tas liek jautāt sev savai sirdij, kāpēc tā iemīlas, kaut no paša sākuma tai teikts, ka tu to nedrīksti darīt, jo rezultāts nebūs, jo paliksi viena, kā pirms tam, vien ar rētām, kas gan jau sadzīs, bet nekad tā nebūs kā agrāk. Bet tā neklausīja man un neklausa un tagad zinu, ka neklausīs arī turpmāk. Es varu jautāt tai kāpēc, un gaidīt atbildi, bet tad es slēpšos un izlikšos neredzam, ko tā jau teikusi un prāts tai vienmēr teicis. Patiesībā, domāju, ka tā iemīlas radusi ko gaidījusi kopš tās pirmā sirdspuksta, iespējams, ka tā ir, bet tikpat labi tā iemīlas, jo jūtas viena vientuļa un pamesta, tā meklē kādu kam varētu piekļauties un rast mierinājumu. Varētu meklēt kura no iespējām ir pareiza tikpat labi, tās var būt abas. Tomēr vienu es zinu, un tā nespēj to noslēpt no manis, tā iemīlas pirmoreiz.
Mīlestība, vārds ar daudz izpratnēm un nozīmēm, katram no mums ir savs skaidrojums, dažam noliegums, dažam apstiprinājums kam brīnišķam. Esot tik daudz skaidrojumiem reizēm šķiet neticami, bet patiesība, ka neviens īsti nezina, kas tā ir vai tā ir īsta vai pastāv vien pasakās, un filmās ar laimīgām beigām. Daži teiks, ka filmas ir dzīves atspulgs, citi, ka filmas vien daļa taisnības, jo tās kuras attaino brīdi kad viens otru sastop un iemīl un tas noved pie kopīgām attiecībām vai precībām saucam par romantiskām, bet ja vēlētos patiesākas tās turpinātu no šī brīža sākot no laulības, vairums no tām sauktu par drāmu un nereti ar sāpīgām traģiskām beigām. Tas atstāj mūs neziņā, ilūzijās vien ļaujot uzticēties vien pašiem sev savai mīlestības izpratnei.
Nonācis līdz šai vietai, iespējams iedomājies kāda tad ir mana izpratne par mīlestību. Pirmāmkārtām jāsaka, ka mīlestība man vienmēr bijusi, kas augstāks, reti kuram sasniedzams, vienlaikus neviendabīgs un vienos rāmjos neieliekams spēks ar dažādām izpausmes formām, mīlestība pret otru, pret ģimeni, pret savu bērnu, kurš spēcīgāks no šiem, to nosākam vien mēs paši. Šo pārdomājot un rakstot, nāk atmiņā tas, ko nereti kāds prasa, vai es ticu Dievam, es reizēm izvairos atbildēt, jo dārgākās lietas jāsaudzē paturot vien pie sevis. Bet tas nenozīmē, ka neticu, kā kāds padomā, bieži es lūdzu, bet ne pa sevi par citiem, prasot ņemt no sevis un dot tiem kas pelnījuši to vairāk, reizēm es sajūtu ko tādu kā zīmi vai atbildi. Tomēr turpinot, šo domu, man labprātāk patīk, ja prasa vai tu tici kam augstākam? Jāsaka, ka no visas sirds ticu kam augstākam, ticu spēkam, kas pārāks par cilvēku, pārāks, par dzīvības un nāves robežu. Mīlestība ir šis spēks. Mīlestība vienam pret otru pret savu ģimeni, pret saviem bērniem, pret savu zemi. Mīlestība nezūd līdz ar kāda nāvi tā turpina dzīvot. Caur viņu mēs turpinām dzīvot, pārkāpjot dzīvības un nāves slieksni, kļūstot par kā labāka veidošanas sastāvdaļu.
Bieži savā līdzšinējā dzīvē esmu prasījis sev savai sirdij, vai tā spēj mīlēt kādu tik ļoti, ka caur to dzīvos pēc manis, vai tā ir jutusi ko līdzīgu. Tas, ko sapratu, ka tā spēj vismaz vienu reizi, bet tā spēja. Tomēr cik liela un cik nezūdoša citu skatījumā tā ir nevaru pateikt. Lai arī man ir lietas kas nozīmīgas, bet tā nekad nav jutusi tādu mīlestību tā vienmēr ir alkusi, tā gaidījusi kādu kam atklāties, tā ir cietusi un bijusi spiesta vilties un tikt apklusinātai. Patiesībā tā visu laiku ir bijusi tukša, Bet tagad pirmoreiz dzīvē tā ir atļāvusies kādam uzticēties un spēt sākt mīlēt. Mīlestība tāda ir pirmoreiz, cik stipra un nezūdoša citu skatam, man grūti teikt, jo katram tas ir savādāks lietu mērs, bet vienu gan zinu pat ja tā nav mīlestība, tad tas ir tuvākais kas jebkad bijis tam, un pēc manas izvēles, tuvākais, kas jebkad būs bijis lai tiktu tā nosaukts, pat zinot, ka viss ir vienpusēji. Protams, ne visi to novērtē, ne visi atzīst izvēli, bet ne vienmēr viss jāskata caur ķermeni, savu pašlabumu, pasauli labāku veidot varam radot ko augstāku un caur sevi sajūtot, ko tādu, kas augstāks par skaistumu, siltumu šo..sajūtu savā dvēselē, tai klusi rakstot uz sirds ar maigi pavadošu aicinājumu ,,izlasi klusi to, jo tas rakstīts ir par tevi’’.
1 comments:
Ar lielu interesi lasīju, gaidu tavus nākamos rakstus, cerams, ka nākošie arī būs tik pat labi! Patīk šāda filozofiska pieskaņa.
Post a Comment