Starp tagadni un pagātni slēpjas gaismas čuksti, tie vadās pa ēnām, bet viņa acis ķer ēnu, kas lavās starp redzamo un neredzamo, skarot beigas, tā vērs durvis pret tukšumu un priekšā pavērsies bezdibenis. Tā dziļumos mītošais kapu kluss akmens orķestris ir par klusu, lai saprastu, par skaļu, lai ignorētu. Tas izvēlas viņa domas, tā ir saskaņa neprātam ar izvēli. Tā ir atkārtošanās, kas mierina, kamēr tu lēnām tuvojas malai. Asas kā klusums apņem tevi mirušu suņu rejas. Taču vienīgie īstie briesmoņi ir tie, ko nesam sevī mums līdzi. Viņi nāks līdzi un kopā sasniegsim tuvumu malai, lai kopīgi pārkāptu tai. Visapkārt atvērtas mutes, bez vārdiem, kas tās pildītu. Viņa acis aiz jūtām slēpjas līdz skatiens sasniedz galējo robežu un aptumsums ir pilnīgs. Realitātes smagums plēš glāzi, pirms lietus sāk lasīt lauskas. Brūce miesā, starp izvēli un lēmumu un viņš redz atkal krāsu dažādību, šai rietošajā mirkļa spožumā. Visumā, kur viss ir mazs, rodam vajadzība pēc kā lielāka, iztēloties sevi par augstākiem. No jauna asaru lietus līst, smagi skarot stikla lauskas un lietus lāses meklē vietu, kur palikt, viņu kas tur neatrodas, ko neatrast. Bet mēs pārējie esam palikuši pie logiem, kaut pasaule ir pilna durvīm. Neviens nevēlas tur iet, bet neviens nevēlas atvērt logus, lai redzēt apakšu, kas pierāda, ka esam krituši pietiekami tālu.
0 comments:
Post a Comment