Miglas smagums novelts tavām acīm. Miglas projām klīstošie pavedieni ar maigiem saules pieskārieniem tavam acu skatam paver zemes atstātās asaras. Asaras, kas ir mūsu kopīgā dvēseļu valoda. Asaras, kas žņaudz par tik daudzām snaudošām sirdīm. Snaudošās sirdīm, kaus ļauj noasiņot valodai. Asinīm rakstītais stāsts, kas tapis zemes dvēseles salnās.
Rakstīts tiem, kas vēl neklausās savā sirdī. Tā ir mūsu kopīgā atmiņa, ko kaunamies atminēties, atstājot to guļošu uz palodzes tā maldīgi citiem rādot to, ko baidījies līdzi nest. Liecām muguru zem svešu valodu aicinājuma, bet tos, kas sadzirdēja, saucam par vainīgiem naida radīšanā. Tā nemanot aizmirsām un sirdī esošā ticība- Mīlestība, kas neraisa naidu, kas vieno, vērsās pret mums. Ieklausies kopējā sirds atmiņā. Sajūti to pazīstamo sajūtu, ka esi pieņemts. Esi atkal drošībā- kā savās mājās, kur viss pazīstams un tuvs. Dziļi sevī sajūti to patiesību un modini savu snaudušo sirdi.
Nebaidies! Ir laiks pievienoties kopīgai mīlestībai ar kuru neļausim valodai noasiņot.
0 comments:
Post a Comment