Ir rudens, kura laikā nemanīšu kā koki zaudēs krāsu. Es visticamāk nemanīšu, kā cilvēki satiekas iemīl cits citu, vien redzēšu kā kādu zaudēšu. Tomēr varbūt ar laiku, man būs vienalga un aizmirsīšu tevi tāpat kā aizmirsu sevi. Eksistēšu bez sajūtām un emocijām, bez prieka un bēdām. Vietu tam atdodot tukšumam sevī. Tukšums ir pašpietiekams tam nekā nevajag, jo tad tas nevarētu pastāvēt vairs. Tagad esmu tukšums un tukšumam neko vairāk nevajag.
0 comments:
Post a Comment