Reizēm sacīts, ka Dievs ir miris,[1] bet neskatoties uz visu vientulību tu neesi viens. Klausoties, runājot un mācoties nepieņemt tās, kā absolūtas zināšanas, bet spēt paskatīties citur apkārt. Aizverot acis pieredzēt vietas, kur neesi bijis. Viss ir apkārt tev, gan iekšā, gan ārā, Ar katru sirds pukstu, katru tavu smadzeņu aktivitāti rodas viss, ko domā un esi aizrauts. Cilvēces sirdspukstu atelpā noglabāti visi noslēpumi. Noglabāti kopīgajā cilvēces zemapziņā. Ikviens, kurš paiet garām veido sava veida savienojumu. Savienojuma varbūtība, ka ar katru no tiem varētu izlietot visas dzīves stundas, kamēr neatlaidīgi nerimst šis atkārtojošs signāls, kas klusi čukst. Tā ir sirds ko cilvēks vaino pie tā, savu – cilvēka sirdi tas attēlo, kā mīlestības simbolu. Baidās cilvēks iet savu ceļu viens, kaut laime raksturīga pašpietiekamajiem[2]. Vēl baidās apzināties savu vietu neapzinātajā cilvēces atmiņā. Pazīme, kas var tikt atspoguļota nejaušam cilvēkam nejaušā vietā. Process neapzinātai lietu teikšanai kopīgi, lai soli tālāk savā attīstībā. Bet mūsdienās tā vietā, lai brīvi dalītu savu prātu, cilvēki skrien prom no kopīgajiem mērķiem un prioritātītēm. Esam kļuvuši apņemti ar arvien lielāku traucējumu tīklu un bezjēdzīgām aktivitātēm. Nereti savā aklumā dēvējam to par komunikācijas sasniegumu, par kopību kā vēl nekad. Daži to dēvē par globalizāciju, zem šī plašā termina saskatot mūsdienu tehnoloģisko progresu, kas pavēris iespējas nebijušai savstarpējai saziņai, milzīgai informācijas apmaiņai, vieglai un ātrai pārvietošanās iespējai kā jebkad iepriekš. Virspusēji skatot nevar noliegt šādu panākumu pārākumu salīdzinot ar iepriekšējiem laikiem. Tomēr skatot to ietekmi vairs neliekas tik viennozīmīgi redzams labums. Sabiedrības nospiedošā vairākumā valdošais viedoklis par pareizu nebūt nav nosaucams. Tas veicina vien attālināšanos no dabiskajiem procesiem un patiesā informācijas spēka, jau minētās vēl neapzinātās cilvēces kopējās zemapziņas plūsmas.
Mīlestības atslēgas vārds šai piekļuvē, kas mūsu sabiedrībā arvien vairāk zūd, ir saikne ar dabu. Saiknē ar dabu cilvēcei iestājusies barga jo barga ziema. Vien jāuzdod jautājums, vai mēs apzināmies to, ka atrodamies punktā, kurā nepieciešamas pārmaiņas un atbrīvošanās no sevis radītās iztēles. Pirmās pārmaiņas saistās ar pārmaiņām mūsu skatījumā uz realitāti. Mums ir jāsaprot, ka mēs neesam tik saprātīgi un attīstīti kā to paši uzskatam. Vairums uztver, ka kopš senajiem laikiem mēs esam panākuši lielu progresu un esam soli augstāk par citiem. Pirms mūsu laika dzīvojošās ,,primitīvās civilizācijas’’, kā mēs tās uztveram, atstājušas aiz mums celtnes, liekot vēlēties, lai akmeņi spētu runāt, ko tie mums spētu pavēstīt. Viņi pastāstītu, ka to radīšanas brīdī, dzīvoja cilvēki ar tradīcijām, ticību, paražām, kas nepadara tos par primitīviem. Atklātu mums, ka ēkas nav tikušas radītas, lai parādītu varenību, bet parādītu mūsu vājumu. Faktu, ka mēs, par spīti mūsu tehnoloģiskai attīstībai neesam aizgājuši daudz tālāk mūsu izaugsmē pie tam esam zaudējuši saikni ar dabu. Patiesība ir tāda, ka šie akmeņi nerunā vismaz vietā, kur atrodas mūsu sabiedrība.
Patiesi uztveres kaltiem akmenī cilvēki slējuši savu tēlu, cietumu[3]. Akli tie kļuvuši, neredzot ārpusē esošo patiesības viļņošanos. Nenovērtēts paliek šis mirklis, kad ar krastu sadurās vilnis. Reizes, kad viņiem ļauts noķert otru, kaut mirkli no mūža, acij nesaskatāmu mirkli, tas ir kopā ar otru. Mirklī, kam mūžības nokrāsa piemīt. Arī to prāta mesta baiļu ēna, par aizmirstību, zūd beigu radītajā spožumā. Spožumā, kas apspīd krastā radušās beigu putas. No šīm putām rodas cerība un dzīvības spēks, jaunam vilnim, caur kuru atmiņu plūsmu tiks nesta zudušo viļņu dzīvības spēks. Vai vienmēr šis spēks nepametīs zemes krastus, vai vienmēr pastāvēs krasts, pret kuru tie dosies mūžīgā mierā, lai dzīvotu atmiņās. Tas atkarīgs vien no mums. Cik spēcīgi ierakstīsim atmiņas, kas ļaus mums dzīvot. No mums vieniem ir atkarīgs kādu radam pasauli sev apkārt un kādu to atstāsim pēc mums. Mūsu rokās ir mūsu pašu liktenis. Vēl dota viena no pēdējām iespējām ieklausīties dabā un vadoties pēc tā teiktā, rīkoties pirms esam sevi pazaudējuši. Robežā, kad beidzot teiksim nē, nevar mūžīgi tikt pārcelta. Kad būs zudusi pēdējā saikne, kļūstot par savas uztveres upuriem, būs pienākusi diena, kad pēdējais cilvēks zudīs no šīs zemes, ļaujot tai atbrīvoties no ilgi krājušās cilvēces putekļu kārtas, dēļ lietām kopīgi visi nodarām savai dabai, izraisot globālo sasilšanu, ūdenslīmeņa celšanos, vides resursu izmantošanu, klimata bēgļus un daudzas citas lietas. Bez atjaunotas saiknes ar dabu ir domājama vien iespējama nāve, Kaut ir dienas, ir naktis, kā lapas kokā, kas ziemai sākoties negribīgi turas pēdējiem spēkiem, nevēloties bojāeju, tomēr reiz ziema tās ņems pie sevis, vien atstājot mūžīgu nospiedumu koka gadskārtas rakstā, ko izlasīt un ieraudzīt spēj vien tas, kurš to atstājis. Iespējams, ka absolūtā bezspēcība bezgalīgās nāves spēka priekšā piepilda(īs) cilvēkus ar satraukumu. Vācu filozofa Mārtiņa Heidingera vārdiem, doma par nāvi rosina domāt par realitāti. Viņš saskatīja baudas un ikdienas aktivitātes, kā centienus aizmirst par nāves realitāti. Pretēji Šekspīra saskatītajai attieksmei, kurā realitātes sāpes padara kādu par filozofu.
Neskatoties uz to mirstīgā garam būtu jābūt lepnam un spējīgam mirt īstā brīdī[4] neaizmirstot, ka nāve ir avots, no kura padzerties tiem, kuru sapņi par mīlestību ir miruši kamēr mūsu rīcība neapzināti vienojas ceļam uz kolektīvo pašnāvību.
[1] Nīče, F, Tā runāja Zaratustra, 2007:2;25
[2] Aristotle,. EE 1238 a 12
[3] Nīče, F, Tā runāja Zaratustra ,Zvaigzne ABC, 2007:
[4] Nīče, F, Tā runāja Zaratustra ,Zvaigzne ABC, 2007:75.lpp.
0 comments:
Post a Comment