Kad viss apkārt ir kluss, neviens necenšas uzlikt tev zīmogu un pielāgot tevi. Tavas pasaules ielās sapnis kvēls un kaisls, apņem tevi apmātības valgos. Tas kļūst kā otra dzīvē kas nepiepildīts, uz zemes starp mums cilvēkiem, kas šeit mīt. Savā sapņu valstībā izbaudi kvēlāko no brīvībām. Tu esi brīvs no cilvēces radītās ilūzijas, brīvs no cilvēces skaļo domu nospieduma, veidot un paveikt lietas, rast saikni ar apkārtējo.
Visapkārt iezīmējas naksnīgs vakars, kas klājas pār zemi viscaur. Cilvēki tev blakus un apkārt, runā, kā no cita, sveša ķermeņa. Viņi visi guļ. Vien pa retam kāds aiztrauc kaut kur garām. Lēnām pa vienam tie mani atstāj, līdz jau esmu viens- šķietami viens. Manas sajūtas un domas pārtrauc kāda. Tu, kas neaizgāji un sajuti to patiesību, kas runāta ne vārdiem, bet kas mīt sirdī. Sarunu aizsākas, un vārdi kas alkti ilgi man tiek dāvāti, vēl pirms viņa aiziet aicinu uz deju tevi šai laikmetīgajā sapnī. Ļaujamies mēs dejai, dejai bez mūzikas, vairs nejūtam nevienu acu skatienu vairs nejūtam, kas trauc garām. Tā ir sava pasaule. Mums ir pašiem sava mūzika mūs vieno viena otra kustības, mūsu mūzika ir pašu vārdi un sirdspuksti, mirklis, kad viss pārējais ir nenozīmīgs, viss pārējais ir tāls, un saspringums pazūd, jo viss ir šeit, beidzot ir pārstāts domāt par visu, viņiem un viņu pasauli, radīts kas cits, deja pie mūzikas ko dzird vien tie, kas vienojas, tajā.
Kas citāds kā pasaule, kur tavu uzticību izsmej un tur tu kā pēdējais cilvēks klīsti un jūties kā ēna starp dzīvajiem, meklējot to vienu, kas ietu tev līdzās. Tu vēlies vēl palikt un mīlēt sapņu ēnās. Dienām ejot tu atklāji, ka esi pēdējais cilvēks uz pasaules šīs. Pilsētu tukšajās ielās tu apjauti ka tev bija jāmirst, lai redzētu viņu aklajām acīm. Tad pamodies tu pēdējais cilvēks, un atbrīvoji zemi no sērgas, kas šeit mita.
0 comments:
Post a Comment