Ugunscelš ir liesmu vēstīts stāsts, kas cauri laikam stāsta par tās dienas notikumiem, kad šķietami dažādus cilvēkus no dažādām vietām vienoja kas kopīgs. Kopīgs zemes likteņstāsts, kas katru no viņiem skāris, un katram dalībniekam rūpēja. Sadodoties rokās pierādījām, ka mums rūp, kas notiek ar mūsu zemi. Lai arī pagājis laiks mūsos arvien kvēlo kopīgi degtā mīlestības uguns , ko spožāku padarīja mūsu sirdis, kas iedegās par mūsu zemi, vienam par otru.
Katrreiz skatoties degošajās liesmās, nodomāju par to cik viegli viss liesmās sadeg, atstājot aiz sevis vien pelnus. Acīmredzami, tas, ko ceļ tikai ar materiālām vērtībām, to liesma kā spēks laupa skatam, pārvēršot aizmirstības pelnos. Bet patiesās vērtības ir citas, tā veroties vienā no tās runas vārdiem, sadzirdu tās sacīto. Viss, kas paliek pēc mums pāri laikam ir domas un darbi, kas nākuši no sirds, kas mīl savu zemi- gaiss, kas ļauj degt mūžības ugunij ko nesam sevī.
Mūsu kopīgā liesma par spīti visam turpina degt, jo tā degta asarās ar karstu kvēlmi. Neslāpējama savā būtībā, nemainīga, ka zvaigznes pie debesīm, mums atgādina par taku, kura redzama vien mums, kas ar sirdi radīja šo vietu, kur atgriezties, lai atrastu sevi no jauna. Tā nav gaisusi, tā silda mūs, vieno un ved tuvāk latviešu tautas atmodai. Ļausim šai liesmai izdzēst pelnu pēdējos dūmus.
0 comments:
Post a Comment