Pienāk tie brīži, kad rakstāmspalvai izbeidzas tinte, liedzot pabeigt teikumu. Kā pašsaprotamu to apstiprinātu daudzu saprāts. Taču saprāta teiktais nereti ir to cilvēku prāta radītas robežas, kas cenšas ierobežot patiesos spēkus, kas valda.
Kad sirdij izbeidzas tinte vai dzīves lapaspuses paliek neuzrakstītas? Tā ir tikai domas šaurība, ko rada mantas un bezvērtību domas vergi. Tiem savas intereses pārākas par mīlestību. Mīlestību tās dažādajās izpratnes kā pret otru cilvēku, ģimeni, tautu, kas veido savu valsti. Tās visas kopīgi tiek apdraudētas, jo tiek izkropļotas līdz nepazīšanai, patieso padarot par mazākumu saucot par neatbalstāmu, radikālu vājprātu u.t.t
Tie neizrāda, bet patiesībā bīstas no tā kā dedzina mīlestības kvēle to ledainās sirdis. Viņi, kas tīko pakļaut citus nebrīvē, bīstas to ļaut saprast savai tautai. Tādēļ pienāk brīži, kad jānoliek papīri pie malas. Pienāk laiks, kad jāatver sirds, lai tās darbiem rakstītājā ieklausās un atstāj paaudzei pēc paaudzes balsi kurā ieklausīties. Mūsu dzīves lapaspuses nepaliek tukšas, kamēr kāds tās turpina. Mums ir tā iespēja neliegt to jaunajām paaudzēm pašvaldību vēlēšanās.
0 comments:
Post a Comment