Te, lai izteiktu pilnīgu viedokli, ko skaidri
varētu saprast man nāktos gari rakstīt politiski vēsturiskās domas maiņas
skatījumā un tādus tekstus ne visi izlasītu ar pienācīgu nopietnību. Tomēr būtu
labi, ja viss būtu tik vienkārši. Manuprāt te iezīmējas problēma, kura pastāv
neierobežoti no valstu robežām. Varam jau priecāties par aktivitātēm no dažādām
organizācijām un tam mazākumam, kas to iegūst no baznīcas puses, taču es
saskatu ko citu. Sabiedrība ir izvirtusi, to nevar neredzēt un pastāvot
mūsdienu plašajai brīvi pieejamai informācijas plūsmai, arvien jaunākā vecumā tas
sakņojas bērnos. Masu izvirtības kults, tā es spēju saukt vien šo pasauli. Vērtības
tajā ir zaudējušas nozīmi, runā par un ap seksualitāti to izvirzot priekšplānā,
cenšoties to ātrāk apskaidrot izskaidrot u.t.t Tas nav pareizi, jo par to
vispār normāli nemaz nebūtu domāt jau jaunībā un vēl vairāk publiski par to runāt
par daudz, aizmirstot to galveno kas veido attiecības. Atvainojos, bet to neveido
plika drāšanās.
Līdz ar to ir skaidrs, ka no bērnības tās vērtības
jāveido ģimenē un jāstiprina caur izglītību skolā, kā izvēles ticības mācība un
obligāta tēvzemes mācība visiem pārējiem. Tā pamatos ieliekot vērtības, kas
audzina bērnus par īstiem vīriešiem un sievietēm ar attiecību izpratni pareizā
nolūkā. Par šo vērtību tēmu pietiekami bieži sanāk aizdomāties, bet nesen jo
īpaši to raisa publiskā telpā aktualizētās diskusijas par demogrāfiju un tur
tās pieskārās arī šai tēmai par vērtībām un tās, manuprāt, ir pamatā
demogrāfijai un diskusijas tēmai. Mūsdienu sistēmai ir jāizaudzina padomju
okupācija laikā iesāktais, kad izaudzināja veselu paaudzi ,,vīriešu’’, gļēvuļus
bez atbildības, jo uztaisīt bērnu nav liela māka, bet to audzināt uzturēt
aizsargāt un darīt to kopā ar otru pusīti ir cits stāsts. Tas savukārt radīja
ģimenes bez normāla ģimenes modeļa, kas noveda pie sievietēm, kurām, protams ne
vienmēr, bet manā paaudzē to var vērot, kurām ieaudzināts vīrietis kā līdzeklis
ko izmantot un paši varat salikt kopā pie kā tas noved un šāda attieksme abiem
dzimumiem ir jāizskauž caur izglītības maiņu un tā vēršot sabiedrības vērtību
maiņu labāku, tad arī mazāk uztrauksimies par skaidrošanu pirms laika.
Protams,
kaut bieži izsakos nicīgi par vīriešiem, arī es esmu vīrietis, bet godīgi sakot nedzīvoju un nevēlos dzīvot
pēc sabiedrības uzspiestiem stereotipiem. Jā patiesi arī man ir jūtas, dziļi
sapņi un ticība par mīlestību, cerība tikt novērtētam no otra un ja vien
liktens to ļautu reiz būt labam vīram, tēvam, darīt visu, kas nepieciešams. Tāpat
uzskatu, ka daudzi vīrieši ir savtīgi, ķermeņa tieksmju vergi, bez atbildības,
bez sapņiem, kas skaistinātu otra dzīvi. To noliegt spētu vien aklais vai
aprakstītais vairākuma vīriešu pārstāvis. Tomēr sievietes, vai viņas vienmēr ir
tik atšķirīgas, tālāk no grēka. Saprotams, ka tiekot sāpinātai rodas saprotama
vēlme nemeklēt, neticēt. Ar apbrīnu var vērot stipru gribu atteikties no
sapņiem būt vienām un stiprām, bet reizēm, padomā, ne visi ir vienādi. Brīdī, kad
sāc izmantot visus līdzīgi, tu ne ar ko neatšķiries. Lai arī maza bet ir šķīsta
tā cerība, ka spējam atrast otru, lai kā to sauktu par mīlestību vai dvēseles otru
daļiņu. Reizēm paliek grūti noticēt, ka ir cilvēki, kam ir svētas lietas, kas
vēlas iepazīt otru, bet es ticu, ka ir kāds, kurš uzskata līdzīgi. Es ceru, ka
tu, kas lasi domā un jūti līdzīgi, bet nedomā tikai tā, jo tavās rokās ir izvēle.
0 comments:
Post a Comment