Visvairāk
sāp nepiedzīvotais. Visvairāk sāp nesajustais. Kad iedomājos par tevi, es jūtos
kā ēna, kurai nav ļauts nekad skart tevi, nekad mīlēt tevi. Kad satieku tevi
sajūtos kā citā pasaulē. Tu mani vairs neredzi, tev esmu kļuvis neredzams. Es nespēju turēt ļaunu prātu, ka neturēji
dotos solījumus un nekad mēs nesatīkamies. Tas liedza pateikt visu ko vēlējos,
bet tas neliedza mīlēt tikpat stipri ar cerību, kas glābj dzīvību. Tā ir
cerība, ka reiz spēsi mani ieraudzīt un varbūt reiz tu mani iemīlēsi, sadzirdot
manu klusu čukstu ko sūta mana sirds..Kad iedomājos šo neīsto pasauli, tu biji
pirmā un pēdējā īstenība.
Nekad vairs
nebūs kā agrāk. Nekad manas domas neskars tavējās un tava sirds nedzirdēs manu.
Manī ir daļa no cilvēka, ko nevēlies redzēt. Es redzu un jūtu sevī šo savu
samaitāto daļu un vēlos no tās tikt atbrīvots un vēlos bez laika un telpas
ierobežojuma mīlēt tevi tikai caur dvēselisko tā dāvājot brīvību savai
dvēselei. Tā topot par ēnu, šai neīstai pasaule un atbrīvojoties no ķermeņa
verdzības sajust pirmo ēnu sirdspukstu. Kā ēna būt tik tuvu klāt kā dzīvē būtu
vēlējies. Tā ir ēnu mīla, kas naktī mīl kvēli. Neesot redzama, jūtama tā nespēj
saņemt pieskārienu. Tā spēj būt klāt un
mīlēt tik vienu, vien lemts tai mūžīgi vienai mīlēt sapņu ēnās, klusi gaidot tevi
savā ēnu karaļvalstī.
0 comments:
Post a Comment