Nakts aust plašumā un tavā priekšā gaisma krīt ceļos un
drūp. Visapkārt nakts un telpa, kad ieklausos savas sirds balsī, viņas līksmi
sāpju runā. Tā ņem kā elpu manas sāpes maigi plaukstās sasildīt. Asaras un
siržu smeldzi slēpju kā mazu putnu rokās. Aukstajā naktīs mazais putniņš meklē
vietu, kur rast siltumu caur atmiņām par viņu, kaut labi zināja, ka divu dvēseļu
sapnim bija jāmirst.
Mazajam putniņam vienmēr bija kāds kluss sapnis. Glabāja
to sevī un nolēma, ka nekādā gadījumā nedrīkst pēc tā tiekties, jo tas
visticamāk nav lemts, ja vien liktens pie tā aizvedīs. Iekšēji deva uzticības
zvērestu šim sapnim par kāda satikšanu. Mainījās gadalaiki aizritēja gadi, līdz
kādu dienu satika un iepazina viņu, radot abu kopīgo noslēpumu stāstu. [1]Visa
viņas būtība tam likās tik pazīstama un labi zināma, it kā būtu zinājis jau sen, būtu jau reiz saticis. Viņa
iemiesoja visslēptāko un ideālāko priekšstatu par otra tēlu, kādu pazina un
dziļi sevī gaidījis, sapņojis.
Neizteikts noslēpums, kas sākās ar sapni ir kā abu kopīgs
atmiņu kamoliņš, kura pavedienu
viņi, neuzdrošinājās pagarināt. Viņam
trūka ticība, ka, kas tāds ir iespējams, un tā vietā lai ticētu nojautai sevī,
ka tā nav tikai vienam, tas nekā
nedarīja. Tā vietā lēnām sāka ienīst sevi, ienīst visu savu ķermeni, mēģinot
tam sagādāt ciešanas, vēlējās reizēm, kaut tas, būtu savādāks, tāds, kas viņas
tuvumā nebūtu tik necils, kaut mazliet līdzinātos tam patiesajam, ko vēlējās,
lai saskati. Laikam ejot nebija vairs vakaru, kad nebūtu vēlējies, kaut būtu
tevis mazliet cienīgāks, viņas izskata, vēl nozīmīgākas ne mazāk skaistās
būtības priekšā.. Tas ir atmiņu kamoliņš, kas silda sirdi, par spīti visapkārt
aizvien aukstākai ziemai.
Savus
spārnus dvēseles fragmentus tas guldīja par pamatu ligzdai. Citu skatieni ar
neizpratni skaudību vēroja nezūdošo uzticību, ar kuru palika sargājot ligzdā
vītu atmiņu pavedienu. Lai arī reizēm tas izdzirdēja melus, par viņa piedēvēto
došanos citos būrīšos, tas nezaudēja ticību sev. Noglabājis spārnus, ne reizi
necēlās citur, ne reizi acu skatiens nekavējās citur, kā vien tur tālumā, kur
bija viņa, vēl klusi ticot un nepārkāpjot sev dotu solījumu un vismaz viņš
zināja patiesību, par tā turēšanu.
Zemi pārņēma tumsa, ievadot nakti, kurā putniņš
sirds salā plēsa zarus, kurināja uguni, lai sildītu ligzdā austo kopīgo
pavedienu. Drīz atnāca ziemas elpa un zari apsniga zem sniega. Barga ziema
saldēja mazās kājas, sala rokām tās padevās. Vairs nevarēja iet pēc zariem un
sargāt sildošo uguni. Viņš palika tepat - atmiņu pavedienos vītā ligzdā. Sals
laupīja tam kustības, liedzot turpināt aust pavedienu. Tomēr tas atrada veidu
kā to darīt. Ar asarām diedza lēni, nesteidzīgi. Mazais putniņš vairs nejuta
aukstumu. Tam bija kļuvis silti. To sildīja uzticība. Actiņas aizvēra ar domu
par viņu un saldā miegā laidās. Rīts pienāca nomainot nakti, bet putniņš vairs
nepamodās...
Ja tu atrodi mazu, maigu putna spalvu. Tā ir vēstule tev
un tā saka tev:,,Domā par mani. Neaizmirsti mani. Atceries mani vienmēr, Vai
vismaz atceries tik ilgi, līdz mazā spalva ir zudusi.
Tādēļ, ja atrodi mazu, maigu putna spalvu. Tā ir tev..Pacel to un nes sev
līdzi.
0 comments:
Post a Comment