Ikdiena bija kā ieslēgums zem zemes. Elpoju līdz gaiss lēnām aptrūka, ieslēdzot dvēseli zemes dziļumos, kur tā vēlējās lūgt vienu vēl vienu deju, kas aizdedz pēdējo liesmu un pirms liesma vēl dzīva modina sirdi pēdējai kopīgai mūsu dejai. Uz tavām lūpām karsta iznīcības kvēle gailo, kā karsta atmiņa par to kā atbrīvoji manu dvēseli. Nebaidījos mīlēt, sniedzot skūpstu savai nāvei, vienīgo ko sniedzis esmu tev un tā nebaidījos nomirt tavā elpā. Tavā elpā nomiru, ko atstāji uz loga. Noskūpsti leduspuķes pirms tās izkūst kā manis atstātu siltu atmiņu.
Tā maigas sniegpārslas silda salušās sirdis un to skūpsts ir tā vērtība, kas izzūd mūsu laikmetā. Tas ir zvērests ko slēdz divas dvēseles solot uzticību un cieņu vienam pret otru. To uztverot kā pašsaprotamu lietu, tai tiek noņemta vērtība un spēks. Tās ir durvis uz nākotni, ko rada dvēseles, kas vienojas kopīgā dejā. Ar katru lūpu pieskārienu tiek dāvāta daļa dvēseles.
Savā vienā no retajām brīvām dienām pastaigājos un ļāvos sarunai kā domu dejai ar sniegotajām pārsliņām.Tas ir mans sajustais īsais stāsts, ko rakstīja man sniegpārsliņu deja, par to, kas viņām dārgs, par to kā tās varētu skatīt pasauli, to kā es pats to kādreiz skatu un mirkļa iespaidā doma tika ietērpta vārdos.
0 comments:
Post a Comment