Tu pārsteidzi nesagatavoti, jo tavs skatiens bija pārlapojis manas sirds dienasgrāmatas lapaspuses. Pat vēsajā ziemas rītā tavs skatiens silda manas asaras, skaistums ar ko tās noglāstīji. To reizi, kad viss bija savādāk pasaule nebija vientuļa. Pēc tam, asaras tās vairs nav vienādas, jo katra ir īpaša. Tās atminas katru tavu sirds sitienu, ko ļāvi man saklausīt, tai dienā, kad piedzimu tavā pieskārienā tām. Dieva glāsts bija tavi vārdi kā mans sargeņģelis, ko aizskart spēju. Tu biji mana dzīvība un nāve, tas mirklis, kad elpoja dzīvību divu dvēseļu sapnis. Sapnis, kas stāsta, ka ar trim saujām asaru eņģeļi krīt no dzīvības nemirstībā. Ar trim vārdiem aizmieg to dvēseles sešas pēdas zem zemes.
Ar trim smilšu saujām piepildi vietu no kuras izrāvi
sirdi, tā palika tavā turēšanā. Tā elpo ar tavu elpu, tās sirdspuksti ir tavi
pieskārieni. Es atdotu savu sirdi tavās rokās, ja vēl mirkli ilgāk tu paliktu.
Ielas vidū paliktu viens un noasiņotu, lai nedzīvotu nesatiekot tevi vairs …Bet
sirds pukstēja tālāk, ar katru soli, ko aizgāji no manis. Tā palika kā atmiņa
par tevi, kas aizrāva dvēseles dārgu fragmentu, ar sapni ar tavu vārdu. Tā paņēma
līdz tavu vārdu, lai nesatiktos nekad, bet atstāja sāpju tukšumu, lai rakstītu
Tev, meitenei bez vārda.. Es nesadzirdēju tavu vārdu, jo tavas lūpas to
neizteica, vien atvadījās uz nesatikšanos
0 comments:
Post a Comment