Iedomājies sevi
vietā, kur saldi saules stari tevi glāsta un vējš rotaļīgi spēlējas ar tevi un
tas mīl tevi tik stipri, ka dāvā elpot
latvisku elpu. Tu atrodies vietā, kur viļņi maigi noglāsta tavu dzimtās zemes
krastu. Tomēr vēl redzami nospiedumi kā rētas zemes miesā, kuras palikušas no
zābakiem, kas ganīja mūsu zemi. Tādēļ savā zemē noauj kājas un basām kājām
skūpsti smiltis, sajūti tās dzīvības pukstus. Mūžības mierpilna dusa izsauc pēc
vārda ikvienu varoņu sirdspukstus, padarot tos vienādus. Ar roku sniedzies pēc
smiltīm, jo tās dārgas mums visiem.
Tomēr ikdienas
steiga tevi pieradināja. Tās kļuvušas
tik ierastas un pašsaprotamas ikdienas ritmā. Ar laiku liekot aizmirsties to
vērtībai. Mēs uztveram tās nemainīgas, bet tās mainās mūsu acu priekšā, tikai
reizēm aiz citu spiesta pieraduma to neredzam vairs. Reiz tās bija
vienota klints, kas slējās likteņupes krastos. Daudz asaru ar gadiem to lauza
un asaru smeldze deldēja to. Erozijas nogulas skalotas ar jūras glāstu,
tik nemanāmas vienas paaudzes skatam, bet kopumā tik mainīgas. Šo smilšu stāsts
ir līdzīgs kā valodai. Daži saka, ka tai nedraud briesmas- tā ir stipra un nemainīga, bet patiesi tā nav.
Mums pašiem nemanot tā mainās un aizmirstot briesmas, kas tai pastāv mēs
riskējam, ka valoda zudīs ja vien nepārtrauksim savu vienaldzību.
Mūsu senču rokās ir bijis spēks atstāt nemainīgu piemiņu, lai nezaudētu to, kas dārgs. Valodu kā smiltis ar
savu rīcību nodeva tālāk kā laikrādi paaudžu paaudzēm. Kā laikam cauri plūstošs
smilšu pulkstenis, kas atgādina par mainības draudiem, ko rada vienaldzība. Tas
ir mūsu kopīgais smilšu pulkstenis. Neļausim tam iztecēt. Apgriezīsim to
otrādi, lai sāktu atskaiti no jauna. Paveiksim to kopīgi piedaloties referendumā
18. Februārī izsakot kopīgu PRET.
0 comments:
Post a Comment