DreamLark

Sirdij tīkamākie izvilkumi .. Avots: Pauls Koelju - Alķīmiķis.

Dažreiz upi apturēt nav iespējams. [69]

Kad tu kaut ko vēlies visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu. [74]

Kāpas mainās un pakļaujas vējam, bet tuksnesi mūžam paliek nemainīgs. Tāpat notiks ar mūsu mīlestību vienam pret otru. [111]

Līdz tuksnesis rietošās saules staros kļuva rožsārts. [112]

Patiesībā ne jau šīs lietas pašas par sevi, ko atklāja, tie bija cilvēki, kas lūkodamies uz apkārtējām lietām, atklāja pasaules dvēseles noslēpumus. [115]

Noslēpums ir šeit tagadne. Ja tu veic uzlabojumus tagadnē, arī tas, kas notiks vēlāk, būs labāks. [ 116]

Katra diena auklē sevī mūžību. [117]

Ne jau tas, kas ienāk pa cilvēka muti ir ļaunums, bet gan tas, kas iznāk par to ārā. [130]

Mīlestība nekad neliedz sekot savam liktenim. Ja viņš pamet savus pūliņus, tad tas nozīmē, ka mīlestība nav bijusi īsta. [133]

Mīlestībai nav vajadzīgs iemesls. [136]

Es mīlu tevi tāpēc, ka visa pasaule slepus sadevās rokās, lai palīdzētu tevi atrast. [137]

Pat, ja izliksies to nedzirdam, tā vienmēr paliks tevī, tur iekšā, atgādinādama, ko domā par dzīvi un pasauli. [ 144]

Kāpēc sirdis neaicina cilvēkus turpināt ceļu pretim saviem sapņiem. Tāpēc, ka sirdīm tas liek ciest visvairāk, bet sirdīm tas nepatīk. [147]

Tumšākā nakts stunda iestājas tieši pirms rītausmas. [147]

Jūra ir izdzīvojusi šajā gliemežvākā, tāds ir tās liktenis. Un jūra nemitēsies šalkt gliemežvākā, kamēr pār tuksnesi neviļņosies jūra. [153]

Cenšoties būt labākam kā esam, arī viss pārējais ap mums kļūs labāks. [166]

Vējš atnesa pazīstamu brīvību un kāda skūpsta vieglu pieskārienu, lēnām un neatlaidīgi līdz nogūla uz manām lūpām. [182]

Reizēm ienīstu lietu jo pats bieži raudu.

Tomēr nav nekā patīkamāka kā ļauties lietus vilinājumam

Kā tūkstoš spulgi atspulgi mirdz āda, kad lietus lāsītes, izmisīgi pieķeras tai klāt.

Neizsacīti vārdi slīd caur manu apziņu, kamēr realitāte ar smagu nastu krīt.

Dvēselei sākas gaidīšana līdz lietus maigs aizskalos prom tumsību un sausumu

Veldzējot tās ziedu dārzu, jo tā mošanās ir vienīgā cerība.

Tikmēr manas domas raisās, par vienīgo kurai tās pieder...

Un meklēju dvēseli savu, kamēr ..

Lietus pieskāriens uzspiež vieglu skūpstu uz lūpam,

Liekot saprast, ka man daudz nevajag.

Tik tevi redzēt

Tik tevi dzirdēt

Tik tevi saprast

Tik tevi sajust

Ar glāstu, Ar lūpām..

Sajust to caur maigiem lietus pieskārieniem.

Tik maigi, ka tikai viens cilvēks tā var pieskarties,

Bet apkārtējie to liekas nemanām

Satrauktām kustībām tie tramīgi sper katru soli pa slapjo zemi.

Attālas un svešas liekas viņu bailes no lietus cīņa pret to

Savādi bet viņi nejūt ko jūtu, nemeklē ko alkst mana dvēsele.

Es ļaujos lietus pieskārienam, ļauju lai katra lāsīte noglāsta ikkatru ķermeņa vietu,

Radot sajūtu, ka neesmu viens.

Tomēr lietus lēnām norimst,

Bet Dvēsele rod meklēto,

Tā kā krāšņākais zieds atveras pēc lietus,

Jo radusi vēlreiz tās veldzes avotu

Caur maigu lietus pieskārienu.

Šovakar, kas tumsa pārmākusi gaismu, atminējos par šo savu memuāru, ko kādu laiku laika un arī radošuma trūkuma dēļ, neesmu papildinājis. Pakavējoties brīdi domās un ļaujoties mirkļa vājumam, esmu nolēmis, reizi pa reizei ko ievietot šeit, pat pārmaiņas pēc atļaujoties iemest pa kādam sevis rakstītam darbam, kuram katram ir savs stāsts, dažs tapis vēlās nakts stundās, cits studiju lekcijās, vēl kāds rakstīts, kopmītņu auras iespaidā, vai jūras krastā izdomāts, klausoties viļņu un vēja skaņās. Tomēr tos visu vieno, kas kopīgs, tie tapuši mirkļa iedvesmā, tie nebūt nav pilnīgi un ne literāri pareizi, un ne visiem skanīgi un skaisti, bet tie ir daļa no izjusta iedvesmas brīža, ietverot mirklības nokrāsu sevī. Kā arī, pa brīvākam brīdim ievietošu, pa kādam citātu izvilkumam no savām izlasītām grāmatām, ar tiem, kas raduši ievērību un sirdij tīkamāki un, kas zina, kad iedvesma pārņems savā varā, un laiks atļaus, padalīšos ar jaukām pārdomām par kādu sev tuvu tēmu. Tiem, kas lasa un pat ja zina, kurš raksta, novēlu atrast ko sev noderīgu un ne mazāk svarīgākais, ja manis rakstītais vai ievietotais liks aizdomāties, par lietām, par to dziļāku nozīmi, par to kā mēs skatāmies uz apkārtējo, par to kā mēs uztveram apkārtējo.

Tas notiek bieži, kad domas izskan skaļāk par nakts klusajām skaņām un pārveido pēc sava prāta nedaudzos nakts dotos miera un sapņu mirkļus. Šīs nakts domas neizsaka, ko jaunu un nerāda savādāku pasauli, kā dienā, tomēr dienām ejot pāris lietas, atbalsojas skaļāk, par citām, kas sāk zust nakts klusumā. Tās kā ēnas klīst naktī meklējot vietu kur palikt, sagaidīt rītausmu, lai no jauna dotos ceļā. Tomēr šajā naktī es vēlējos pārtraukt to naksnīgos klejojumus un rast tām mieru, caur tinti uz papīra lapām guldot tās, dodot tām vietu, kur palikt, lai pārstātu tās klejot. Visu nakti tās vienu pa vienai kā tumšas koku mestu švīku atēnas, iezīmēju uz baltas lapas. Lai rastu tās mieru un beigtu to klejojumus, un vēlējos padalīt ar kādu savā īpatnējā veidā pastāstot.

Aiz loga mainās gadalaiks. Krīt lapas. Domas, kā krītošu lapu skaņa atbalsojas manā prātā. Lapas, kas katra pēc izskata, ir savādāka, bet nākušas no viena koka, kurā tās vadījušas savu dzīvi. Tik līdzīgs tām mūžs ar cilvēku. Katrs no kokiem savu sākotni, sācis savādāk, dažs sācis augt pats, cits kāda lolots, par godu kam sācis augt, dažs jau no mazotnes sagaidīts ar lielām cerībām un plāniem, cits, izdzīvojis citu nemanīts, vai kāda labas sirds dēļ atstāts un izaudzis, lai pārspētu citus, lai arī neviens negaidīja no viņa to. Dažādi ir to mūži un dažādi to likteņi, kā cilvēki tos pavada katram savs, dzīvesstāsts. Stāsts, ko katru gadu kā vienu gadskārtu viņi ieraksta savā stumbrā, ko lasīt varam, kad tā mūžs jau zudis skatam. Lasot to mēs redzam tā mūžu, tā ciešanas un aizvadītā laika jūtu pasauli. Arī tam ir bijuši sapņi un vēlmes, sāpes un vilšanās, vientulība un mīlestība tos ir skārusi.

Katra gadskārta, kā jauns posms aizsāk, ko jaunu, bet vienlaikus, ir nesaraujami saistīta ar pārējo, padarot to lielāku un stiprāku. Katru gadskārtu, skar gadalaiku mija. Gadalaiki mainās un mainās to izskats, tā lapas izdzīvo un stāsta kādu stāstu. Katra lapa šim kokam, slēpj kādu notikumu, pēc skata vienādas tomēr tik atšķirīgas. Ja mūsu Latvijas vēsture, tās tautas likteņstāsts būtu pielīdzināma kādam kokam, kas kā sen stādīts koks, audzis cauri gadu ritumam. Tāpat, ka jebkuram tam piemistu gadskārta, un tam būtu savu gadalaiku mija.

Tā pēdējā lielākā gadskārta sākās, ar ziemu bargu un nesaudzīgu, kuras dēļ zaudēja daļu sevis, nosala pāris zari, un gadskārtā tika rakstītas sāpes un ilgas, pēc pavasara. Tomēr, lai cik liktens ziema būtu bijusi gara un nesaudzīga, lēnām tuvojās pavasaris. Pēdējās ziemas dienās gaisā bija sajūtama pavasara tuvošanās. Neticamā veidā tas vairs nebija viens, tam bija laimējies atrast kādu, kas padarīja ziemas aukstumu maigāku, un radīja ticību par pavasara pienākšanu. Bija izdevies rast draugu, kam uzticēties un dalīties, gan siltās, gan aukstās liktens gadalaiku dienās. Latvijas valsts sagaidīja savu atmodu, savu spēka dzīvības avotu rodam, tautā, tās mīlestībā pret savu valsti.

Tā nu pienāca pavasaris, ar maigu siltumu savā varā pārņēma zemi un visu sev apkārt, bet šis pavasaris, bija spēcīgāks neatkārtojamāks par citiem , varbūt dēļ, tā, ka ziema bija tik barga, varbūt dēļ tā, ka tas tik tiešām bija skaistākais tās mūžā, un tāds tas paliks mūžam ierakstīts gadu gadskārtā. Pavasaris lika saplaukt kokam ar lapām. Lapām, katrai no tām vēstot, par kādu kopīgi pavadītu mirkli, un par jutām pret zemi, kas bija pārāk dārgas lai kur citur rakstītu, lai slēptu citu acīm slēpjot tās koka lapu dzīslās. Tuvojoties vasarai tās kļuva spēcīgākas un stiprākas, dažas no tām kļuva īpaši nozīmīgas. Tās bija skaistas un vienlīdz dārgas, bet tomēr kas, sāka traucēt un ar laiku tās sāka viena otrai traucēt, apēnot viena otras ceļu uz saules gaismu, līdzās draudzībai, jūtām un sapņiem iezagās ļaunums. Vienlaikus tām augot un tām sāka iezagties šaubas nesaskaņas un bailes no rudens tuvojošā vēsuma un gaidāmās bojāejas, līdz tās sajuta sevi atrodamies bargā vientulībā un aukstumā. Lēnām krīt lapas un katrai kritušai lapai ir sava dvēsele, katrai sava pēdējā doma, ko tā atstāj tiem, kurus atstāj, lai turētu to dzīvu. Tikai nedaudzas lapas, kas palikušas vairs. Tās ir mūsu pēdējais latviskums, drīz tās var nokrist un zust, no mums vieniem ir atkarīgs, vai tās izmantosim, jaunam sākumam..

Lapkritis atgādina par pārmaiņām, par jaunu sākumu un vecā beigām, vai ļausim jaunam sākumam vest cauri bargai ziemai. Esmu izdarījis savu izvēli. Ar sirds mīlestību pret Latviju un tās nākotni, savu balsi atdošu par Visu Latvijai!/TB/LNNK (sarakstu nr. 12). Jo esmu atmodies un redzu Latviju, savu zemi tās tautu, mostamies, jaunai atmodai. Sagādāsim kopīgi skaistāko no atmodām savai Latvijai.

Smilšainā vēju viļņu grauztā krastā redzēju es kaiju. Ieskatījos tās acīs. Redzēju viņas domas gaišumu. Redzējusi tā viļņus un cilvēkus daudzus savā mūžā. Tomēr tās acīs atspoguļojas vienaldzības dvesma. Vienaldzīga tā ir pret viļņiem un cilvēkiem. Tā neredz šķirtni starp cilvēkiem un viļņiem. Skatam redzami viļņi ir dažādi pēc skata. Daži dzimuši tālumā, citi tuvāk. Citi lielāki, citi mazāki. Savu mūžu arvien steidzot panākt cits citu. Bet, lai cik ļoti tie censtos brīdī, kad tie panāk citus, ir brīdis, kad tie izšķīst pret krastu. Vienmēr liktenis ved tos pret krastu.

Līdzīgi kā cilvēki. Tie skrien cīnās, citi ātrāk citi lēnāk. Bet to liktenis ir nemainīgs. Nepamet tos vēlme spēt apstāties un atgriezties sākumā vai tapt lielākiem un stiprākiem attālinot beigu sākumu. Pie sevis mīt pārliecība, ka viss būtu labāk, ja vien nebūtu zeme, kas beidz to mūžu, ja vien nebūtu vēja, kas pūš tos uz liktenī nolemto krastu. Tomēr , ja tiem nebūtu zeme, tiem nebūtu kur tiekties, ja nebūtu vējš nebūtu, kas tos virza. Bez šīs virzības, tie neatšķirtos, tie plūstu vienveidīgā masā.

Domājot par mirkli, kad viļņi satekās ar savu beigu krastu, noguldot tur sevī plūstošo ūdens dzīvības spēku, iezogas bailes no neizbēgamā , radot nespēju baudīt šo mirkli. Nenovērtēts paliek šis mirklis, kad ar krastu sadurās vilnis. Reizes kad viņiem ļauts noķert otru, kaut mirkli no mūža, acij nesaskatāmu mirkli, tas ir kopā ar otru. Mirkli kam mūžības nokrāsa piemīt. Arī to prāta mesta baiļu ēna, par aizmirstību, zūd beigu radītajā spožumā. Spožumā, kas apspīd krastā radušās beigu putas. No šīm putām rodas cerība un dzīvības spēks, jaunam vilnim, caur kuru atmiņu plūsmu tiks nesta zudušo viļņu dzīvības spēks.

Vien jāuzdod jautājums, vai mēs apzināmies ? Vai vienmēr šis spēks nepametīs zemes krastus, vai vienmēr pastāvēs krasts, pret kuru tie dosies mūžīgā mierā, lai dzīvotu atmiņās. Tas atkarīgs vien no mums. Cik spēcīgi ierakstīsim atmiņas, kas ļaus mums dzīvot. No mums vieniem ir atkarīgs kādu radam pasauli sev apkārt un kādu to atstāsim pēc mums. Mūsu rokās ir liktenis, tas vienmēr bijis rakstīts, ar maigu vēju pieskārienu smilšu graudiņos, bet skalots ar dziļi dzelmē radušos viļņu pieskārienu.

Klusajā ūdeņu dzelmē. Zem mūsu likteņupes, kur kādreiz Liepavots dzidri tecēja, guļ mūsu tautas lepnums. To apņēmusi ūdens masa, bet zem tās vēl pukst avotaina sirds. Tā runā ar mums caur asarām savām. Pie debesu skaidrības tiecas viņa asaras. Mākoņi ņem tās maigi savās rokās, līdz vairs nespēj noturēt to smagumu. Tad pievienojās viņi uz zemi plūstošajā asaru lietus straumei. Visa plašā pasaule, kļuvusi kā liela smaga asara. Lietus līst un maigi pretī nāk tam zeme. Atrodoties tām ceļā, sajūtot tās sev pieskaramies, ieklausies tajās. Katra no tām glabā kādu stāstu, sāpi par zemi šo. Tās mums atgādina par traģēdijām, skumjām. Tās sāpina, bet neļauj aizmirst. Kamēr mēs ieklausāmies tajās mēs gūsim spēku cīņai. Asaras sirdī ceļ raudošu klinti, kurā kāpjam, pie kuras turamies un kura mūs sargā.
Ieklausīsimies šajā lietus balsī, lai brīdī, kad pār mums nāks auksta nāves dvaša, likteņupe vairs neraudātu par kritušo un nepanākto, bet ar siltu viļņu čukstu uzsmaidītu tiem, kas ceļ zudušo piemiņu un stiprina mūsu zemi- Latviju.

Šis pavasaris kā jebkurš iezīmējās ar vairākām lietām. Katram no mums tās ir savādākas. Vienam tā ir patīkama pārmaiņa pēc ziemas aukstuma, citam jaunu darbu sākums, vēl kādam atvadīšanās laiks. Man personīgi šis pavasaris saistās ar arvien pieaugošu saikni ar zemi, kurai es piederu, ko es varu skatīt savām acīm un skatot to redzu kā zemes sejā caur sarkanu liesmu paliek melnas rētas.

Rētas, kas parāda mūsu vēlmi mainīt visu apkārtni vien pēc savas gribas, domas vien. Rīcības tik kvēlas, ka pašiem nemanot ar katru dienu arvien vairāk esam krituši atkarībā pašu radītai slimībai. Mūsu uzskati, domas ir kā narkotisko atkarību rosinošās tabletes, ūdens ko tām uzdzeram, mūsu izgatavotās tehnoloģijas. Pašiem nemanot mēs ikdienas ņemam tabletes un dzeram tās, un ar katru dienu tās paliek arvien vairāk.

Šopavasar vienu dienu ņemot kārtējo tableti mums aptrūkās ūdens. Aviotransporta paralīze, ko izraisīja vulkāns Islandē, bija laupījis mums šo ūdeni. Šī nespēja laupīja mums uz brīdi šo atkarību. Bet tā vietā mēs turpinām glabāt tabletes, gaidot ūdeni, lai no jauna iegultos atkarības valgos.

Šobrīd ir dota vienreizīga iespēja redzēt, ka dzīve var tupināties arī bez šīm tehnoloģijām un kārtējo reizi pārliecināties, ka tehnoloģijas nekad nebūs atbilde uz visu. Vēl dota viena no pēdējām iespējām ieklausīties dabā un vadoties pēc tā teiktā, rīkoties pirms esam sevi pazaudējuši. Robežā, kad beidzot teiksim nē nevar mūžīgi tikt pārcelta. Kad būs zudusi pēdējā saikne, būs pienākusi diena, kad pēdējais cilvēks zudīs no šīs zemes, ļaujot tai atbrīvoties no ilgi krājušās cilvēces putekļu kārtas.