Tas notiek bieži, kad domas izskan skaļāk par nakts klusajām skaņām un pārveido pēc sava prāta nedaudzos nakts dotos miera un sapņu mirkļus. Šīs nakts domas neizsaka, ko jaunu un nerāda savādāku pasauli, kā dienā, tomēr dienām ejot pāris lietas, atbalsojas skaļāk, par citām, kas sāk zust nakts klusumā. Tās kā ēnas klīst naktī meklējot vietu kur palikt, sagaidīt rītausmu, lai no jauna dotos ceļā. Tomēr šajā naktī es vēlējos pārtraukt to naksnīgos klejojumus un rast tām mieru, caur tinti uz papīra lapām guldot tās, dodot tām vietu, kur palikt, lai pārstātu tās klejot. Visu nakti tās vienu pa vienai kā tumšas koku mestu švīku atēnas, iezīmēju uz baltas lapas. Lai rastu tās mieru un beigtu to klejojumus, un vēlējos padalīt ar kādu savā īpatnējā veidā pastāstot.
Aiz loga mainās gadalaiks. Krīt lapas. Domas, kā krītošu lapu skaņa atbalsojas manā prātā. Lapas, kas katra pēc izskata, ir savādāka, bet nākušas no viena koka, kurā tās vadījušas savu dzīvi. Tik līdzīgs tām mūžs ar cilvēku. Katrs no kokiem savu sākotni, sācis savādāk, dažs sācis augt pats, cits kāda lolots, par godu kam sācis augt, dažs jau no mazotnes sagaidīts ar lielām cerībām un plāniem, cits, izdzīvojis citu nemanīts, vai kāda labas sirds dēļ atstāts un izaudzis, lai pārspētu citus, lai arī neviens negaidīja no viņa to. Dažādi ir to mūži un dažādi to likteņi, kā cilvēki tos pavada katram savs, dzīvesstāsts. Stāsts, ko katru gadu kā vienu gadskārtu viņi ieraksta savā stumbrā, ko lasīt varam, kad tā mūžs jau zudis skatam. Lasot to mēs redzam tā mūžu, tā ciešanas un aizvadītā laika jūtu pasauli. Arī tam ir bijuši sapņi un vēlmes, sāpes un vilšanās, vientulība un mīlestība tos ir skārusi.
Katra gadskārta, kā jauns posms aizsāk, ko jaunu, bet vienlaikus, ir nesaraujami saistīta ar pārējo, padarot to lielāku un stiprāku. Katru gadskārtu, skar gadalaiku mija. Gadalaiki mainās un mainās to izskats, tā lapas izdzīvo un stāsta kādu stāstu. Katra lapa šim kokam, slēpj kādu notikumu, pēc skata vienādas tomēr tik atšķirīgas. Ja mūsu Latvijas vēsture, tās tautas likteņstāsts būtu pielīdzināma kādam kokam, kas kā sen stādīts koks, audzis cauri gadu ritumam. Tāpat, ka jebkuram tam piemistu gadskārta, un tam būtu savu gadalaiku mija.
Tā pēdējā lielākā gadskārta sākās, ar ziemu bargu un nesaudzīgu, kuras dēļ zaudēja daļu sevis, nosala pāris zari, un gadskārtā tika rakstītas sāpes un ilgas, pēc pavasara. Tomēr, lai cik liktens ziema būtu bijusi gara un nesaudzīga, lēnām tuvojās pavasaris. Pēdējās ziemas dienās gaisā bija sajūtama pavasara tuvošanās. Neticamā veidā tas vairs nebija viens, tam bija laimējies atrast kādu, kas padarīja ziemas aukstumu maigāku, un radīja ticību par pavasara pienākšanu. Bija izdevies rast draugu, kam uzticēties un dalīties, gan siltās, gan aukstās liktens gadalaiku dienās. Latvijas valsts sagaidīja savu atmodu, savu spēka dzīvības avotu rodam, tautā, tās mīlestībā pret savu valsti.
Tā nu pienāca pavasaris, ar maigu siltumu savā varā pārņēma zemi un visu sev apkārt, bet šis pavasaris, bija spēcīgāks neatkārtojamāks par citiem , varbūt dēļ, tā, ka ziema bija tik barga, varbūt dēļ tā, ka tas tik tiešām bija skaistākais tās mūžā, un tāds tas paliks mūžam ierakstīts gadu gadskārtā. Pavasaris lika saplaukt kokam ar lapām. Lapām, katrai no tām vēstot, par kādu kopīgi pavadītu mirkli, un par jutām pret zemi, kas bija pārāk dārgas lai kur citur rakstītu, lai slēptu citu acīm slēpjot tās koka lapu dzīslās. Tuvojoties vasarai tās kļuva spēcīgākas un stiprākas, dažas no tām kļuva īpaši nozīmīgas. Tās bija skaistas un vienlīdz dārgas, bet tomēr kas, sāka traucēt un ar laiku tās sāka viena otrai traucēt, apēnot viena otras ceļu uz saules gaismu, līdzās draudzībai, jūtām un sapņiem iezagās ļaunums. Vienlaikus tām augot un tām sāka iezagties šaubas nesaskaņas un bailes no rudens tuvojošā vēsuma un gaidāmās bojāejas, līdz tās sajuta sevi atrodamies bargā vientulībā un aukstumā. Lēnām krīt lapas un katrai kritušai lapai ir sava dvēsele, katrai sava pēdējā doma, ko tā atstāj tiem, kurus atstāj, lai turētu to dzīvu. Tikai nedaudzas lapas, kas palikušas vairs. Tās ir mūsu pēdējais latviskums, drīz tās var nokrist un zust, no mums vieniem ir atkarīgs, vai tās izmantosim, jaunam sākumam..
Lapkritis atgādina par pārmaiņām, par jaunu sākumu un vecā beigām, vai ļausim jaunam sākumam vest cauri bargai ziemai. Esmu izdarījis savu izvēli. Ar sirds mīlestību pret Latviju un tās nākotni, savu balsi atdošu par Visu Latvijai!/TB/LNNK (sarakstu nr. 12). Jo esmu atmodies un redzu Latviju, savu zemi tās tautu, mostamies, jaunai atmodai. Sagādāsim kopīgi skaistāko no atmodām savai Latvijai.
0 comments:
Post a Comment