Klusajā ūdeņu dzelmē. Zem mūsu likteņupes, kur kādreiz Liepavots dzidri tecēja, guļ mūsu tautas lepnums. To apņēmusi ūdens masa, bet zem tās vēl pukst avotaina sirds. Tā runā ar mums caur asarām savām. Pie debesu skaidrības tiecas viņa asaras. Mākoņi ņem tās maigi savās rokās, līdz vairs nespēj noturēt to smagumu. Tad pievienojās viņi uz zemi plūstošajā asaru lietus straumei. Visa plašā pasaule, kļuvusi kā liela smaga asara. Lietus līst un maigi pretī nāk tam zeme. Atrodoties tām ceļā, sajūtot tās sev pieskaramies, ieklausies tajās. Katra no tām glabā kādu stāstu, sāpi par zemi šo. Tās mums atgādina par traģēdijām, skumjām. Tās sāpina, bet neļauj aizmirst. Kamēr mēs ieklausāmies tajās mēs gūsim spēku cīņai. Asaras sirdī ceļ raudošu klinti, kurā kāpjam, pie kuras turamies un kura mūs sargā.
Ieklausīsimies šajā lietus balsī, lai brīdī, kad pār mums nāks auksta nāves dvaša, likteņupe vairs neraudātu par kritušo un nepanākto, bet ar siltu viļņu čukstu uzsmaidītu tiem, kas ceļ zudušo piemiņu un stiprina mūsu zemi- Latviju.
0 comments:
Post a Comment