Šis pavasaris kā jebkurš iezīmējās ar vairākām lietām. Katram no mums tās ir savādākas. Vienam tā ir patīkama pārmaiņa pēc ziemas aukstuma, citam jaunu darbu sākums, vēl kādam atvadīšanās laiks. Man personīgi šis pavasaris saistās ar arvien pieaugošu saikni ar zemi, kurai es piederu, ko es varu skatīt savām acīm un skatot to redzu kā zemes sejā caur sarkanu liesmu paliek melnas rētas.
Rētas, kas parāda mūsu vēlmi mainīt visu apkārtni vien pēc savas gribas, domas vien. Rīcības tik kvēlas, ka pašiem nemanot ar katru dienu arvien vairāk esam krituši atkarībā pašu radītai slimībai. Mūsu uzskati, domas ir kā narkotisko atkarību rosinošās tabletes, ūdens ko tām uzdzeram, mūsu izgatavotās tehnoloģijas. Pašiem nemanot mēs ikdienas ņemam tabletes un dzeram tās, un ar katru dienu tās paliek arvien vairāk.
Šopavasar vienu dienu ņemot kārtējo tableti mums aptrūkās ūdens. Aviotransporta paralīze, ko izraisīja vulkāns Islandē, bija laupījis mums šo ūdeni. Šī nespēja laupīja mums uz brīdi šo atkarību. Bet tā vietā mēs turpinām glabāt tabletes, gaidot ūdeni, lai no jauna iegultos atkarības valgos.
Šobrīd ir dota vienreizīga iespēja redzēt, ka dzīve var tupināties arī bez šīm tehnoloģijām un kārtējo reizi pārliecināties, ka tehnoloģijas nekad nebūs atbilde uz visu. Vēl dota viena no pēdējām iespējām ieklausīties dabā un vadoties pēc tā teiktā, rīkoties pirms esam sevi pazaudējuši. Robežā, kad beidzot teiksim nē nevar mūžīgi tikt pārcelta. Kad būs zudusi pēdējā saikne, būs pienākusi diena, kad pēdējais cilvēks zudīs no šīs zemes, ļaujot tai atbrīvoties no ilgi krājušās cilvēces putekļu kārtas.
0 comments:
Post a Comment