Smilšainā vēju viļņu grauztā krastā redzēju es kaiju. Ieskatījos tās acīs. Redzēju viņas domas gaišumu. Redzējusi tā viļņus un cilvēkus daudzus savā mūžā. Tomēr tās acīs atspoguļojas vienaldzības dvesma. Vienaldzīga tā ir pret viļņiem un cilvēkiem. Tā neredz šķirtni starp cilvēkiem un viļņiem. Skatam redzami viļņi ir dažādi pēc skata. Daži dzimuši tālumā, citi tuvāk. Citi lielāki, citi mazāki. Savu mūžu arvien steidzot panākt cits citu. Bet, lai cik ļoti tie censtos brīdī, kad tie panāk citus, ir brīdis, kad tie izšķīst pret krastu. Vienmēr liktenis ved tos pret krastu.
Līdzīgi kā cilvēki. Tie skrien cīnās, citi ātrāk citi lēnāk. Bet to liktenis ir nemainīgs. Nepamet tos vēlme spēt apstāties un atgriezties sākumā vai tapt lielākiem un stiprākiem attālinot beigu sākumu. Pie sevis mīt pārliecība, ka viss būtu labāk, ja vien nebūtu zeme, kas beidz to mūžu, ja vien nebūtu vēja, kas pūš tos uz liktenī nolemto krastu. Tomēr , ja tiem nebūtu zeme, tiem nebūtu kur tiekties, ja nebūtu vējš nebūtu, kas tos virza. Bez šīs virzības, tie neatšķirtos, tie plūstu vienveidīgā masā.
Domājot par mirkli, kad viļņi satekās ar savu beigu krastu, noguldot tur sevī plūstošo ūdens dzīvības spēku, iezogas bailes no neizbēgamā , radot nespēju baudīt šo mirkli. Nenovērtēts paliek šis mirklis, kad ar krastu sadurās vilnis. Reizes kad viņiem ļauts noķert otru, kaut mirkli no mūža, acij nesaskatāmu mirkli, tas ir kopā ar otru. Mirkli kam mūžības nokrāsa piemīt. Arī to prāta mesta baiļu ēna, par aizmirstību, zūd beigu radītajā spožumā. Spožumā, kas apspīd krastā radušās beigu putas. No šīm putām rodas cerība un dzīvības spēks, jaunam vilnim, caur kuru atmiņu plūsmu tiks nesta zudušo viļņu dzīvības spēks.
Vien jāuzdod jautājums, vai mēs apzināmies ? Vai vienmēr šis spēks nepametīs zemes krastus, vai vienmēr pastāvēs krasts, pret kuru tie dosies mūžīgā mierā, lai dzīvotu atmiņās. Tas atkarīgs vien no mums. Cik spēcīgi ierakstīsim atmiņas, kas ļaus mums dzīvot. No mums vieniem ir atkarīgs kādu radam pasauli sev apkārt un kādu to atstāsim pēc mums. Mūsu rokās ir liktenis, tas vienmēr bijis rakstīts, ar maigu vēju pieskārienu smilšu graudiņos, bet skalots ar dziļi dzelmē radušos viļņu pieskārienu.
0 comments:
Post a Comment