DreamLark

Reizēm ienīstu lietu jo pats bieži raudu.

Tomēr nav nekā patīkamāka kā ļauties lietus vilinājumam

Kā tūkstoš spulgi atspulgi mirdz āda, kad lietus lāsītes, izmisīgi pieķeras tai klāt.

Neizsacīti vārdi slīd caur manu apziņu, kamēr realitāte ar smagu nastu krīt.

Dvēselei sākas gaidīšana līdz lietus maigs aizskalos prom tumsību un sausumu

Veldzējot tās ziedu dārzu, jo tā mošanās ir vienīgā cerība.

Tikmēr manas domas raisās, par vienīgo kurai tās pieder...

Un meklēju dvēseli savu, kamēr ..

Lietus pieskāriens uzspiež vieglu skūpstu uz lūpam,

Liekot saprast, ka man daudz nevajag.

Tik tevi redzēt

Tik tevi dzirdēt

Tik tevi saprast

Tik tevi sajust

Ar glāstu, Ar lūpām..

Sajust to caur maigiem lietus pieskārieniem.

Tik maigi, ka tikai viens cilvēks tā var pieskarties,

Bet apkārtējie to liekas nemanām

Satrauktām kustībām tie tramīgi sper katru soli pa slapjo zemi.

Attālas un svešas liekas viņu bailes no lietus cīņa pret to

Savādi bet viņi nejūt ko jūtu, nemeklē ko alkst mana dvēsele.

Es ļaujos lietus pieskārienam, ļauju lai katra lāsīte noglāsta ikkatru ķermeņa vietu,

Radot sajūtu, ka neesmu viens.

Tomēr lietus lēnām norimst,

Bet Dvēsele rod meklēto,

Tā kā krāšņākais zieds atveras pēc lietus,

Jo radusi vēlreiz tās veldzes avotu

Caur maigu lietus pieskārienu.

.