Civilizācijas ilūzijas celtnēs
Sirdspukts dzīvības pamats
Kā smilšu graudiņs pulkstenī
Iztek nemanīts..
Civilizācijas ilūzijas celtnēs
Gravitātes važās kalti
Staigājoši kapmakmeņi kapsētā esam...
Reiz es smēķēju
Gremdējot dūmus dzejā
Ticot mīlestības ilūzijai
Sievietes spējai mīlēt.
Atmetu nikotīna draugu
Vieglāk kā sapni mīlestībai
Tagad mana dvēsele mētājās
Kā cilvēces izsmēķi priekšnamā.
Pastaigās izteiktās vēlēšanās
Pirmoreiz pārejot tiltus
Nekad nesatika tevi
Pūksprunguļi aizpeldēja nesatiekoties....
Vērojot piektdienas vakara klīstošos cilvēkus ieklejoju nelielās domās.
Ko gan dod mīlestības solījumi no tiem, kas bezvērtīgi metās citu skavās. Viņu dvēseles nekad nesatiksies. Tās krēslos savā ēnā nosalušas un nesadzirdētas.
Vērtību pasaulē katram glāstam ir nozīme, katram skūpstam ir vērtība. Tas var ļaut dvēselēm ievilkt elpu. Taču fiziskā nesatikšanās nav šķērslis un priekšnoteikums, lai tās satiktos un iepazītos. To tikšanās nav gaistoša kā migla rietošā rīta rasā. Dvēseles nekad neatvadās...
Mūsdienu trūdošie cilvēki,
mantas un baudas vergi,
Esības akluma nomalēs
iekrāso pasauli krāsās.
Vēlos palikt melnbalts
divu sapņu aizās.
Vēlos karsti krāsot,
tavas atstātās dzeloņdrātis..
Rudens sārtajās šķilās
Lapkrišu izsmēķi mētājas
Meklēju skaistāko kapakmeni
Tā sārtajās izelpās.
Meklējot skaistāko kastaņkoku
Iemaldījos tavos sapņos
Sirdī iedīdzis kastanis.
Ziemai pieklauvējot priekšnamā.
Subscribe to:
Posts (Atom)