1. maijā mēs svinam neko citu
kā Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas dienu.
Satversmes sapulce savu darbu sāka 1920.gada 1. maijā. Viens no tās
galvenajiem mērķiem bija Satversmes izstrādāšana un kā mēs zinām pirms neilga
laika - 15.februārī — Latvijas Republikas Satversmei apritēja deviņdesmit gadi. 1922. gada 15.februārī Latvijas Satversmes sapulce
pieņēma Satversmi, kas ar pietiekami minimāliem pārveidojumiem vēl joprojām
noteic Latvijas valsts vērtības, cilvēka un valsts savstarpējās attiecības, kā
arī valsts pārvaldīšanas kārtību. Satversmes pieņemšana jaunajai valstij bija
nozīmīgs sasniegums un valstiskuma nostiprināšanas simbols. Es redzu, kā reizēm
mēs aizmirstam un nenovērtējam to visu, kas mums pieder. Mūsu valsts
pamatlikums ir pamats neatkarīgai valstij, kam tādam, kas pat sapņos nav ļauts
daudziem jo daudziem miljoniem pasaules iedzīvotāju. Veselām tautām, kā kurdiem, čečeniem, tibetiešiem un citiem atliek vien sapņot par ko tādu, kas ir mums.
Mūsu pamatlikums –Satversme nav tikai dažas papīra lapas. Ne velti Latvijas
Satversmes sapulces loceklis Jānis Pliekšāns Satversmes izstrādāšanas darbu
tēlaini pielīdzināja jaunas Daugavas rakšanaiBet,
kas tad to gultni raka ? Tēlaini sakot tie bija mūsu Satversmes tēvi. Viņi veidoja un izstrādāja satversmi un
tādēļ pavisam noteikti būtu vērts par to zināt vairāk un tālākajā tekstā tiks
sniegta zīmīgākā, vispārējā informācija par pirmo tautas ievēlēto likumdevēju mūsu valstīt.
1920. gada 17.-18. aprīlī visā
Latvijas teritorijā, izņemot tos apvidus, kurus bija okupējušas Igaunijas un Polijas armijas
notika vēlēšanas, kā rezultātā tika ievēlēta Satversmes sapulce. Satversmes
sapulces vēlēšanās Latvijas teritoriju līdzīgi kā mūsdienās iedalīja 5 vēlēšanu
apgabalos. Katrā no tiem tika noteikts ievēlamo deputātu skaits. Redzam attiecīgo
mandātu, ko paredz vēlēšanu apgabali. Respektīvi Latgalē 39, Vidzemē 37, Kurzemē
un Zemgalē 26, Rīgā 22. Kopā tie bija 150 mandāti.
Satversmes sapulces vēlēšanas izcēlās ar
lielu balsotāju aktivitāti(1.attēls).
Kopumā piedalījās ap 797 tūkstošiem un kopumā tie bija 84,88 % no balsstiesīgajiem.
1. attēls Vēlētāju aktivitāte
Reģionu
griezumā visaktīvākā bija Zemgale ar 88% un mazāk aktīvāka Latgale, kur
piedalījās 78%, kas manuprāt tā pat ir augsts rādītājs. Apriņķu griezumā
aktīvākie bija Aizputes un Valmieras ar 91,4% un 90,2%. Mazāk aktīvākie Ludzas
un Rēzeknes. 78, 76 %Pagastu līmenī aktīvākajos bija tuvu 100% kā Kalnciema(Dobeles
aprinķis) 99,22 (662), niecīgākā kā Kreslavas pagastā(Daugavpils aprinķis) 53,
32 %, kas tomēr ir vairāk kā puses no balsstiesīgajiem.
Tātad, ko šā iedzīvotāju aktivitāte
savēlēja var redzēt 2. Attēlā.
2.attēls Ievēlētās partijas un to iegūtie mandāti.
Kopumā piedalījās 57. kandidātu saraksti,
no kuriem tika ievēlēti 38 saraksti. Sarakstus veidoja 25. partijas, no tām
vairākas startēja noteiktā reģionā, bet dažas kā sociāldemokrāti piedalījās
visos vēlēšanu apgabalos.
Redzam ievēlētās partijas un to iegūtos mandātus. Uzvaru gūst sociāldemokrāti
un tuvākie sekotāji ir zemnieku savienība ar latgales zemnieku partiju. Tas
liecina, ka panākumus vieglāk gūst partijas, kuras ir labi organizētas, tām ir
sava prese un vietējā organizācija.
Arī
attiecībā uz latviešu pārstāvošām partijām bija vērojama to dažādība, un
lielais skaits, kas kā redzam veicināja politisko sadrumstalotību parlamentā,
kas ar gadiem vien nostiprinājās, kad kā zinām 3. Saeimā startēja pat 141
vēlētāju saraksts
To veicināja arī procentu barjeras neesamība. Tomēr nedomāju, ka šis dažādais
skaits būtu vērtējams viennozīmīgi slikti. Runājot par partijām, tad šā laika
statistiķi tās mēdza dalīt izšķirot divas kategorijas, dalot tās pilsoniskajās
un sociāldemokrātiskajās. Arī vairāki tā laika politiķi norādīja, ka pēc šā
principa varēja saskatīt zināmu divpartiju modeļa veidošanos.
3.attēls Satversmes sapulces vēlēšanu rezultāti vēlēšanu apgabalos.
Turpinot šo domu varam redzēt, rezultātus
pēc vēlēšanu apgabala(3.attēls). Redzams, ka Zemgalē un Kurzemē un Vidzemē izteikta cīņa
noris starp sociāldemokrātiem un zemniekiem. Tomēr mazliet cita aina redzama
Rīgā, kur zemnieki nav redzami starp trim vairāk balsu guvušajām partijām.
Tomēr tas būtu arī mazliet maldīgi tā apgalvot. Jo kā redzam otro vietu
ieguvuši bezpartejiskā pilsoņu grupa. Tā bija sava veida viltība kā zaļie
zemnieki centās pievilināt balsis, jo partija kuras nosaukumā bija zemnieki tās
būtu grūtāk iegūt. Tādēļ tika izveidots saraksts tajā iekļaujot sabiedrībā
zināmus cilvēkus un uz tā rēķina iegūstot balsis. Sava veida lokomotīvju
princips, ko pa daļai tagad esam izskauduši. Turpat Rīgā kā trešo vietu ieguvis
vācu saraksts, kas pārstāvēja vācu minoritāti, kas vēlēšanās bijusi ļoti
aktīva, balsot gāja vai arī palīdzēja tur nokļūt arī vairākiem slimniekiem. Tomēr
kopumā minoritāšu pārstāvošās partijas bija vairākas un tās sašķēla iegūto
pārstāvniecību. To pašu var teikt par latviešu partijām, kas bija pietiekami
kuplā skaitā, tomēr kā minēju tāda lielākā cīņa norisa starp divām partijām un
jāmin, ka zemnieku partija savas priekšvēlēšanu kampaņas laikā apzinājās to un
tādēļ koncentrējās uz cīņu pret sociāldemokrātiem, nemēģinot konfliktēt ar
citām partijām, pat meklēt kopēju sadarbību. Tā jau manis minētais Rīgas
gadījums, sadarbība ar bezzemnieku partijām un protams ar Latgales zemnieku
partiju, kur tā nelika savu kandidātu sarakstu , tā nemēģinot šķelt vēl vairāk
šo reģionu.
4.attēls Satversmes sapulces vēlēšanu rezultāti pagastos.
Pievēršoties Latgalei ir
jāmin, ka šeit situācija bija savādāka, kā citur. Uzskatamāk to novērot varētu
4.attēlā. Te iezīmēti pagasti pēc tajos vairākumu ieguvušās partijas. Te redzam
galveno cīņu, starp sociāldemokrātiem un pilsoniskajām partijām. Redzam, ka
Latgalē sociāldemokrātiem ir visniecīgākais pārsvars un te uzvaru gūst
pilsoniskās partijas. Redzam šeit, ka Latgalē noteicošā loma bija pašu
partijām, kā Latgales zemnieku partijai, Latgales kristīgo zemnieku partijai,
sociāldemokrātiem paliekot aiz tām. Jāatzīmē, ka šī karte ir kā uzskates
līdzeklis, bet tomēr precīzāk būtu iezīmēt pagastus pēc tā cik lielu vairākumu
ir guvusi viena vai otra partija.
Nobeigumā var minēt to ko ne visā literatūrā var atrast un tas ir pieminēšanas
vērts. Pirmais pasaules karš un brīvības cīņas atstāja savu ietekmi. Iedzīvotāju skaits bija sarucis un mainījusies disproporcija starp
dzimumiem. Arī vēlētāju vairākums bija sievietes. Partijām guva svarīgi iegūt
sieviešu balsis, un tās izvērsa asu kritiku pret kādu, kurā saskatīja centienus
tās atņemt. Jāmin, ka vēl pastāvēja aizspriedumi par sieviešu spēju domāt un
spriest politiski, kas nevecināja sieviešu pārstāvniecību Satversmes sapulcē. Bez šā pie faktiem vēl vērts pieminēt to, ka lai arī sociāldemokrāti ieguva visvairāk vietu, tomēr kopumā vairākumu Satversmes
sapulcē ieguva pilsonisko partiju pārstāvji. Minoritāšu pārstāvji Satversmes
sapulcē ieguva 17 vietas. Pēc
tautībām no 150 ievēlētajiem deputātiem 132 jeb 88% bija latvieši, 8 jeb 5,33%
- ebreji, 6 jeb 4% - vācieši, 4 jeb 2,67% - krievi (no apvienotā poļu saraksta
ievēlētais deputāts bija latvietis).57,2%
no visiem Satversmes sapulces deputātiem bija augstākā izglītība, 25,4% -
vidējā, bet 17,4% pamatizglītība.
1. maijā nezaimosim svinot okupantu ievestus svētkus kā darba svētkus, bet tikai un vienīgi Latvijas Republikas Satversmes sasaukšanas dienu. Tāpat atcerēsimies, ka pēc
deviņu desmitgadu aizritēšanas Satversmes tēvu devums- mūsu valsts pamatlikums joprojām ir spēkā un ir ieņem
vietu līdzās vienam karogam, vienai himnai, vienai valodai, stāvot sardzē par
svētu zemi. Latviju, kuru sargāt ir mūsu gods.
