Subscribe
Tuesday, August 21, 2012

Ugunsceļš 2012

Posted by Jānis



Uguns liesmai degot attālinās soļu radīta, lauzta skuju sāpe. Vaska asarās, kur palikušas pakta iecirstas rētas, tā noglabā tautas gadu desmitu nebrīvi, tās ciešanas un sāpes. Liesmas mēles apskauj debesis, noglāsta gaisu, tā izgaršojot tajā vēl jūtamo sarkanās indes smārdu. Ugunsceļš ir liesmu vēstīts stāsts, kas stāsta par tās dienas notikumiem, kad cilvēkus no dažādām vietām vienoja, kas kopīgs kā zemes likteņstāsts, kas katru no viņiem skāris. Baltijas ceļa dalībniekiem sadodoties rokās tā sirdīs pierādījām, ka mums rūp, kas notiek ar mūsu zemi, valsti.

Lai arī pagājis laiks mūsos arvien kvēlo kopīgi degtā mīlestības uguns par mūsu Latvijas valsti. Kā svētu pateicību izrādīsim cieņu, atceroties vienu no lielākajām akcijām trešās atmodas laikā. Tā deva iespēju izaugt jaunai paaudzei brīvā Latvijā. Tā, lai dod spēku mūsu jaunajai paaudzei priekš jaunas atmodas turpinot iesākto, bet nozagto atmodu. Pierādīsim, ka mūsu kopīgā liesma par spīti visam turpina degt, jo tā degta asarās ar karmīnsarkanu kvēlmi. Neslāpējama savā būtībā, tā silda mūs, vieno un ved tuvāk latviešu tautas atmodai.

Papildus informācija šeit









Baltijas ceļa atceres pasākums tuvāk esošajiem vidzemniekiem(2.attēls). Valmieriešiem ir iespēja doties kopīgā auto kolonnā ar Latvijas karogiem. Papildus informācija šeit.

Thursday, July 26, 2012

Nesaklausītais stāsts

Posted by Jānis


Pienāk tie brīži, kad rakstāmspalvai izbeidzas tinte, liedzot pabeigt teikumu. Kā pašsaprotamu to apstiprinātu daudzu saprāts. Taču saprāta teiktais nereti  ir to cilvēku prāta radītas robežas, kas cenšas ierobežot patiesos spēkus, kas valda.
 Kad sirdij izbeidzas tinte vai dzīves lapaspuses paliek neuzrakstītas? Tā ir tikai domas šaurība, ko rada mantas un bezvērtību domas vergi. Tiem savas intereses pārākas par mīlestību. Mīlestību tās dažādajās izpratnes kā pret otru cilvēku, ģimeni, tautu, kas veido savu valsti. Tās visas kopīgi tiek apdraudētas, jo tiek izkropļotas līdz nepazīšanai, patieso padarot par mazākumu saucot par neatbalstāmu, radikālu vājprātu u.t.t
Tie neizrāda, bet patiesībā bīstas no tā kā dedzina mīlestības kvēle to ledainās sirdis. Viņi, kas tīko pakļaut citus nebrīvē, bīstas to ļaut saprast savai tautai. Tādēļ  pienāk brīži, kad jānoliek papīri pie malas. Pienāk laiks, kad jāatver sirds, lai tās darbiem rakstītājā ieklausās un atstāj paaudzei pēc paaudzes balsi kurā ieklausīties. Mūsu dzīves lapaspuses nepaliek tukšas, kamēr kāds tās turpina. Mums ir tā iespēja neliegt to jaunajām paaudzēm pašvaldību vēlēšanās.

Thursday, January 26, 2012

Smilšu pulkstenis

Posted by Jānis



Iedomājies sevi vietā, kur saldi saules stari tevi glāsta un vējš rotaļīgi spēlējas ar tevi un tas mīl tevi tik stipri, ka dāvā  elpot latvisku elpu. Tu atrodies vietā, kur viļņi maigi noglāsta tavu dzimtās zemes krastu. Tomēr vēl redzami nospiedumi kā rētas zemes miesā, kuras palikušas no zābakiem, kas ganīja mūsu zemi. Tādēļ savā zemē noauj kājas un basām kājām skūpsti smiltis, sajūti tās dzīvības pukstus. Mūžības mierpilna dusa izsauc pēc vārda ikvienu varoņu sirdspukstus, padarot tos vienādus. Ar roku sniedzies pēc smiltīm, jo tās dārgas mums visiem.
Tomēr ikdienas steiga  tevi pieradināja. Tās kļuvušas tik ierastas un pašsaprotamas ikdienas ritmā. Ar laiku liekot aizmirsties to vērtībai. Mēs uztveram tās nemainīgas, bet tās mainās mūsu acu priekšā, tikai reizēm aiz citu spiesta pieraduma to neredzam vairs.  Reiz tās bija vienota klints, kas slējās likteņupes krastos. Daudz asaru ar gadiem to lauza un asaru smeldze deldēja to. Erozijas nogulas skalotas ar jūras glāstu, tik nemanāmas vienas paaudzes skatam, bet kopumā tik mainīgas. Šo smilšu stāsts ir līdzīgs kā valodai. Daži saka, ka tai nedraud briesmas-  tā ir stipra un nemainīga, bet patiesi tā nav. Mums pašiem nemanot tā mainās un aizmirstot briesmas, kas tai pastāv mēs riskējam, ka valoda zudīs ja vien nepārtrauksim savu vienaldzību.
Mūsu senču rokās ir bijis spēks atstāt nemainīgu piemiņu, lai nezaudētu to, kas dārgs. Valodu kā smiltis ar savu rīcību nodeva tālāk kā laikrādi paaudžu paaudzēm. Kā laikam cauri plūstošs smilšu pulkstenis, kas atgādina par mainības draudiem, ko rada vienaldzība. Tas ir mūsu kopīgais smilšu pulkstenis. Neļausim tam iztecēt. Apgriezīsim to otrādi, lai sāktu atskaiti no jauna. Paveiksim to kopīgi piedaloties referendumā 18. Februārī izsakot kopīgu PRET.

Monday, December 26, 2011

Tev, kas loka karmīnsarkano

Posted by Jānis

Mūsu koptajos dārzos atmodās pavasaris, patraucot nežēlīgās ziemas okupāciju. Tā bija atmošanās zemē, kas radīta gaismai un krāšņumam.  Atmoda bija mūsu valsts ziedi, tos plūcām un baudījām to smaržu. Tās nests zieds stāvēja piemiņai tev uz palodzes. Nāca tie no mūsu koptajiem dārziem. Tajā ziedošajiem baltajiem ziediem maigi pieskāries ar savu karmīnsarkano sirds kvēli, veidojot nedalāmu sarkanbaltsarkano, dzīvību mūsu valstij.
Tomēr sava kūtruma mākts citu sētās nezāles neravēji. Aizbildinājies, ka tās sējis kāds cits. Ar laiku sāki ticēt, ka tās ir par maz un lēni sāki laistīt ar savu nesatricināmo vienaldzību. Ziedu pēc zieda tās pārmāca, liekot tiem lēni nobirt. Tava vienaldzība audzēja nezāles, kas grieza dzīvības saknes. Par laimi tās nebija gana stipras, to gaismu noēnoja sarkanbaltsarkanais atspīdums. Tomēr nezāļu apmātība iezagās tevī, noticot meliem, ka kopdams savu valodu tu radīsi ļaunumu sev. Tu salocīji karmīnsarkano kvēli paslēpjot citu skatam. Noglabāji pie sirds, kur tā lēnām izdziest. Tomēr tu jūti, kā tās kvēli iegailo austrumu saltais vējš.
Jūti to sevī, kaut aizbildinies ka karmīnsarkanais noēnos. Aizbildinies, ka nezāles neesi stādījis, kamdēļ man tās vēl ravēt. Gluži, kā gaidāmajā referendumā, aizbildinies, ka nerosinājām mēs. Saki, ka tā iznākums ir skaidrs, tā attaisnojot savu rīcību. Lai kādi nelietīgas rīcības motīvi rosināja šo referendumu, tā ir iespēja pierādīt, ka spējam patraukt savstarpējo cīņu un vienoties kopīgam augstākam mērķim. Pasakot skaidru nē pretvalstiskai, mūsu valsti iznīcinošai idejai.
Lai referendums atnes  baltus ziedus un tava rīcība ir kopīgā  karmīnsarkana kvēle. Abu kopīgs pret veidos sarkanbaltsarkano- dzīvību mūsu valstij. Tev, kas loka likteni. Tev , lai plīvo karogi. Tev, lai gods skan katrā elpā. Netverami laikā un telpā mēs elposim latviskas Latvijas elpu. Paaudžu paaudzēs tie būsim mēs- latvieši.

Saturday, December 03, 2011

Kad valoda noasiņo

Posted by Jānis


Miglas smagums novelts tavām acīm. Miglas projām klīstošie pavedieni ar maigiem saules pieskārieniem tavam acu skatam paver zemes atstātās asaras. Asaras, kas ir mūsu kopīgā dvēseļu valoda. Asaras, kas žņaudz par tik daudzām snaudošām sirdīm. Snaudošās sirdīm, kaus ļauj noasiņot valodai. Asinīm rakstītais stāsts, kas tapis zemes dvēseles salnās.
               Rakstīts tiem, kas vēl neklausās savā sirdī. Tā ir mūsu kopīgā atmiņa, ko kaunamies atminēties, atstājot to guļošu uz palodzes tā maldīgi citiem rādot to, ko baidījies līdzi nest. 
Liecām muguru zem svešu valodu aicinājuma, bet tos, kas sadzirdēja, saucam par vainīgiem naida radīšanā. Tā nemanot aizmirsām un sirdī esošā ticība- Mīlestība, kas neraisa naidu, kas vieno, vērsās pret mums. Ieklausies kopējā sirds atmiņā. Sajūti to pazīstamo sajūtu, ka esi pieņemts. Esi atkal drošībā- kā savās mājās, kur viss pazīstams un tuvs. Dziļi sevī sajūti to patiesību un modini savu snaudušo sirdi. 
Nebaidies! Ir laiks pievienoties kopīgai mīlestībai ar kuru neļausim valodai noasiņot.

Tuesday, November 15, 2011

Mana atzīšanās

Posted by Jānis

Manas nakts asaras
Noguldi saldajos saules staros
Tava karmīnsarkanā kvēle
Noglāsta manas acis
To dvēseļu lauskās
Ierakstīji savu atzīšanos
Kad 18. novembrī
Domas sadodas rokās
Sirdis elpo vienu elpu
Izskan mūsu atzīšanās
Latvija ir mūsu.

Friday, May 13, 2011

Neatstāsim tukšas lapas..

Posted by Jānis

Uz šodienu ir rakstītas daudz rindas, no kurām daudzas esam lasījuši. Katrreiz, kad tevis pieskāriens skar laika gaitā nodzeltējušās lapas, sajūti caur tām laika elpu, ar ko tās rakstītas. Kā nemainīgs likteņupes plūdums, tā rakstītais mūsu acīm saglabājis agrāk piedzīvoto. No vārdiem un rindām veidojas kāda jauna lappuse, kāda dzīvesstāsts. Caur domu pieskārienu lapām sajūti, kāda dzīvi izdzīvojam. Rakstītie dzīvesstāsti dažādi to garumā un nozīmē, vieno ar vienu valodu, zemi, kā vienotā grāmatā. Grāmatā, kuras lapas vēsta par piedzīvoto, paveikto caur ciešanām ar sāpju un mīlas asarām par Latviju.

Arvien biežāk mūsu prātus iezogas bailes, ka laikam ejot var pienākt diena, kad šīs grāmatas rindas netiks lasītas valodā, ko zinām un lapas pāršķirtas, ļaujot to burtiem lēni izdzeltēt mūsu skatam. Jau tagad pārliecināmies, ka to kas rakstīts ar tinti uz lapām varam apstrīdēt un interpretēt dažādi. Tomēr neaizmirsīsim to, kas rakstīts ar mīlestību uz sirdīm, paliek neizdzēšams mūsu skatam. Tādēļ mūsu veiktie darbi paliek nedzēšami rakstīti sirdīs, kas mīl mūsu vienīgo zemi, mūsu vienīgo valodu.

Neatstāsim tukšas lapas par mūsu laiku. Ikviens no mums var jau šajā mirklī paveikt to, lai pēc gadiem kāds cits izdzīvojot sajustu mūsu dzīvesstāstu, to, ko esam gatavi caur savu rīcību un darbu dot mūsu zemei, valodai, mūsu Latvijai. Ar vienu parakstu, ierakstīsim jaunu un nedzēšamu, pirmo no daudzajiem ierakstiem mūsu vēstures lapaspusēs. Dodies un paraksties referendumā par latviešu valodu no no 11. maija līdz 9. jūnijam.(papildus informācija meklē šeit)