DreamLark

1. Vecums.
• Muskulis, ko nelietojam, panīkst, bet vēl vairāk ikdienas nodarbība vajadzīga garam. Katru dienu jāiemācās kaut vai tikai viens pants no galvas vai jauns vārds vai teikums svešā valodā.[1;221]
• Kas diendienā savu mantu kambari nebagātina, tam vakarā draud tukšuma bezdibenis.[1;221]
• Gadi nomāc, ja cilvēks nekā nemācās klāt. Gadi skaidro, ja katru dienu kāpj kādu pakāpienu augstāk. Bīstami ir nevis gadi, bet smadzeņu rūsa.[1;221]
• Viedais romietis Kato astoņdesmit gadu vecumā iemācījās grieķu valodu. Kad Mikelandželo radīja savus labākos darbus, arī viņš jau bija nodzīvojis astoņus gadu desmitus.[1;222]

2. Vienlīdzība un gara stiprums.
• Rainis sarakstīja savus darbus ar tiem pašiem 26. burtiem, kurus Kārlis Markss lietoja, sarakstot ,,Komunistisko manifestu”[1;224]
• Septiņi pamattoņi un attiecīgi pustoņi ir viss materiāls, no kā būvēta gan Bēthovena ,,Devītā simfonija” gan Štrausa ,,Sikspārnis” [1;224]
• Dzejas būtība neatklājas burtos vai atsevišķos veidos, tāpat kā mūzikas- vienā vai otrā skaņu sarindojumā.[1;225]

3. Vientulība.
• Vientulība ir pašgribēta vai liktens lemta atšķirība, kas var veicināt radītājus, augļus.[1;225]
• Radītājs bez vientulības nav domājams, vientulības augstākā pakāpe lemta ģēnijam.[1;225]
• Ģēnijs pazīst vientulības svētību un daimoniju.[1;225]
• Jo lielāks talants, jo izteiktāka patība.[1;225]

4. Pamestība.
• Pamestība ir uzspiesta vienpatība un var izpostīt dvēseles un gara dzīvi.[1;225]
• Homo fugiens pazīst pazemības lāstu.[1;225]
• Mācekļi pameta Kristu Gētzemānes dārzā, franči pameta Žannu d’Arku cietumā un neaizkavēja viņas nāvi sārtā, tāpat arī daudzie Bēthovena ,,draugi” viņu pameta agonijā.[1;226]
• Latviešu trimdinieki, tūkstoš briesmas un šķēršļus pārvarēdami, sasnieguši drošības krastu Jaunajā pasaulē, tomēr sabrūk svešniecības postā.[1;229]

5. Steiga.

6. Dvēsele(Latviešu).
• Dvēsele nav mūsu personīgais īpašums, ar kuru var rīkoties pēc sirds patikas. Tā ir mūsu senču.[1;273]
• Trimdinieka dvēselei, slimai, izolētai, svešinieku un tuvinieku allaž apmīļotai, ārkārtīgi grūti sevi saglabāt, sevišķi tādēļ, ka visa cīņa, visa pagātnē veiktā piepūle, visi upuri liekas velti.[1;274]
• Katra patiesi vērtīga latviešu grāmata, tulkota ārzemju valodā, tāpat arī latviešu mūzika, ir karotāja par mūsu brīvību.[1;276]

7. Mīlestība.
• Viņas sirdī mostas žēlums, un viņa viena pati, sniega kurpītes cilādama pāri sniega klajumiem, klusa un smalka, brīva un drosmīga, nāk pie Pēra Ginta.[2;121]
• Solveiga pati sevi brīvi dāvina Pēram Gintam[2;122]
• Kā trumi cilvēces miesā ir tie vīrieši, kas smalkākos ziedus samin kājām un, būdami kurli dvēselē, nedzird Solveigas dziesmu.[2;122]
• ...un viņa gaida, kā tūkstoš viņas māsu un līdzinieču gaidījušas atgriežamies savu Pēru Gintu, ar savu uzticību to šķīstīdama un tam piešķirdama spēku izturēt un atgriezties. Piecdesmit gadus viņa gaida..[2;123]

8. Laipnība.
• Un no visām laipām visjaukākā- liepu lapu laipa, ko novij cilvēku laipnība. Pats vārds laipnība atgādina gludi glaudīgo liepu lapu.[2;125]
• Pārākums ir jāslēpj laipnā pazemībā.[2;125]
• Laipnība nav sajaucama ar liekulību, kas veic pakalpojumus un runā tīkamus vārdus ar nolūku gūt labumu. Laipnība vij liepu lapu laipu, lai apmainītos nesavtīgiem simpātijas uzplūdiem.[2;126]
• Laipnības pilnīgākais izpaudējs ir smaids, ko nepazīst ne Dievs, ne dzīvnieks, ne mežonis, to pazīst vienīgi kulturāls cilvēks.[2;127]

9. Fiziskas ciešanas.
• Sāpes var sasniegt tādu pakāpi, ka nāve šķiet vienīgā atsvabinātāja.[1;237]
• Fiziskas sāpes liek iepazīt savu miesu, ciešanas- dvēseli.[1;237]
• Kā fiziskas, tā garīgās ciešanas atkailina cilvēku- pirmslāņi atslēdzas blāvā gaismā.[1;237]

1. Zenta Mauriņa Domu Varavīksne 1992 ,,Liesma”
2. Zenta Mauriņa Uzdrīkstēšanās 1929-1944 1990 

Artūrs Šopenhauers. Aforismi dzīves gudrībai.

Runājot par sievietēm, esmu bijis ļoti labvēlīgi noskaņots pret viņām- kaut tikai viņas būtu mani vēlējušās. [19]

Tagadnes un īstenības objektīvā puse ir likteņa rokās, un tāpēc tā ir mainīga, subjektīvā puse esam mēs paši, tāpēc tā būtiski nemainās. [19]

Neviens nevar izrauties no savas individualitātes. [19]

Cilvēku viņa iespējamo laimes mēru jau iepriekš ir noteikusi, viņa individualitāte. [19]

Tādējādi ir skaidrs, cik ļoti mūsu laime ir atkarīga no tās, kas mēs esam, no mūsu individualitātes. [19]

Mērena, maiga griba un līdz ar to laba sirdsapziņa ir priekšrocības, ko nevar aizstāt nekāds rangs vai bagātība. [20]

Garīgi bagātam cilvēkam pat vientulībā ir lieliska izklaide paša domām un fantāzijām, turpretī nejēgu no mokošas garlaicības nespēj pasargāt nemitīga sabiedrības maiņa, izrādes, izbraucieni un izpriecas. Labs, mērens, maigs raksturs var būt apmierināts trūcīgos apstākļos, savukārt iekārīgs, skaudīgs un ļauns tāds nav, neraugoties pat uz visu bagātību. [20]

Tādējādi mūsu dzīves laimei pirmais un būtiskākais ir tas, kas mēs esam- personība. [20]

Šajā ziņā vismaz jaunībā, vajag izvairīties no iedomas, lai sev nepiedēvētu pārmērīgus spēkus kuru nav. [21]

Jo tam, ko bagātība var dot virs īstu un dabisku, ir visnotaļ neliela ietekme uz mūsu labsajūtu. [22]

Augstākās, garīgās baudas viņam ir nepieejamas, velti viņš tās mēģina aizstāt ar garīgām, jutekliskām, maz laika, bet daudz naudas prasošām baudām, kuras viņš laiku pa laikam atļaujas. [22]

Personība un tās vērtība ir tas, kas ir vienīgais viņa nepastarpinātais laimes un labklājības nosacījums. [23]

Kas visu redz melnā, nemitīgi bīstas paša sliktākā un atbildīgi rīkojas, tas ne tik bieži parēķināsies kā, tas, kurš lietām piešķir jautras krāsas un izskatu. [27]

Skaistums ir atklāta ieteikuma vēstule, kas jau iepriekš gūst sirdis mūsu labā. [28]

Garā bagāts cilvēks izvēlēsies savrupību, bet liela gara gadījumā – vienatnību. [29]

Vienatnē, kur ikviens ir atstāts pats ar sevi, izpaužas tas, kas ir cilvēkā pašā. [29]

Jo no citiem, ārienes vispār, nekādā ziņā nekas daudz nav sagaidāms. Tam, kas cilvēks var būt citam, ir ļoti šauras robežas. Beigu beigās ikviens paliek viens pats, un tad nu svarīgi, kas vinš ir. [31]

Intelektuāla dzīve..pasargā no sliktas sabiedrības un daudzām briesmām, nelaimes gadījumiem, zaudējumiem un šķērdējumiem, kam cilvēks pakļauts, ja savu laimi meklē tikai faktiskajā pasaulē. [36]

Bagātība līdzinās jūras ūdenim, jo vairāk to dzer, jo lielākas kļūst slāpes. [42]

Tad sapratīsim, ka tos, kurš piešķir lielu vērtību cilvēku viedoklim, izrāda viņiem pārāk lielu godu. [48]

Vislielākais lepnuma veids ir nacionālais lepnums. Jo tas nodod, ka ar to savanģotajiem trūkst individuālu īpašību, ar kurām viņš varētu būt lepns, citādi viņam nebūtu jāķeras klāt tām, kas kopīgas daudziem miljoniem. [53]

Sievietes gods ir vispārējs viedoklis par meiteni, ka viņa nav izdevusies nevienam vīrietim, un sievieti, ka izdevusies tikai pielaulātajam. [58]

Vai virtuozam glaimotu viņa publikas skaļie aplausi, ja visi zinātu, ka tā, izņemot vienu vai divus, sastāv no pilnīgi kurliem cilvēkiem, kas, lai savstarpēji apslēptu savu trūkumu, cītīgi aplaudē kolīdz redz sakustamies kāda rokas. [86]

Un vispār spožie, skurbie svētki un izpriecas ir tukši, to iekšienē ir disonanse kaut vai tāpēc, ka tie ir skaļā pretrunā ar mūsu te būšanas postīgumu un trūcīgumu, bet kontrasts tikai pastiprina patiesību. [94]

Zvanu skandoņa, priesteru tērpi, dievbijīgi vaibsti un glīšas izdarības ir bijības aplamais šķitums. [94]

Tā gandrīz vai viss pasaulē ir dēvējams, par tukša rieksta čaulu, kodols kad ir pats par sevi, un vēl retāk tas ir čaulā. Tas ir meklējams pavisam kur citur un lielākoties atrasts tiek pavisam nejauši.[94]

Sargies izvirzīt dzīvei pārāk daudz prasības un būvēt laimi uz plaša fundamenta, jo stāvēdama uz tāda, tā visvieglāk sabrūk, jo pakļauta daudz vairāk nelaimēm, un tās neliek sevi gaidīt.[95]

Šī biežā misēkļa iemesls ir garīgās acs nenovēršamais optiskais māns, saskaņā ar kuru, raugoties no ieejas, dzīve šķiet bezgalīga, bet pārlūkojot no ceļa gala ļoti īsa. [95]

Daudzi pārlieku dzīvo tagadnē- tie ir vieglprātīgie savukārt citi pārlieku dzīvo nākotnē, tie ir bailīgie un satrauktie. [97]

Mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka reāla un droša ir tikai tagadne, turpretim nākotne gandrīz vienmēr ir citāda, nekā esam domājuši. [98]

Jo tālums, kas priekšmetus mazina acij, palielina tos domai. [98]

Tagadējā diena pienāk tikai vienreiz un nekad citreiz. Taču mēs iedomājamies, ka rīt tā atnāks atkal, bet rītdiena jau ir cita diena, kas arī pienāk tikai vienreiz. [99]

Taču mēs nodzīvojam savas skaistās dienas, tās nemanot, kad klājas slikti, mēs vēlamies, lai tās atgrieztos. [99]

Jo šaurāks redzes, darbības un saskarsmes loks, jo esam laimīgāki, bet, jo plašāks, jo vairāk ciešam un baiļojamies. [99]

Tāpēc darīt mūs laimīgus var tikai iespējami lielāka mūsu attiecību vienkāršība un pat dzīvesveida vienveidīgums, kamēr vien tas nerada garlaicību, jo ļauj mazāk just dzīvi, un līdz ar to arī tai raksturīgais slogs: dzīve plūst kā strauts, bez viļņiem un mutuļošanās. [100]

Pilnīgi būt pats cilvēks var tikai tad, kad viņš ir viens, kurš nemīl vientulību, tas nemīl arī brīvību, jo tikai esot vienam, cilvēks ir brīvs. [101]

Jo mazāk objektīvu vai subjektīvu saistību dēļ cilvēks nonāk saskarē ar citiem, jo viņam labāk. [103]

Tas, ka pašā ir tik daudz, ka nav nepieciešama sabiedrība, jau ir liela laime tāpēc vien, ka gandrīz visas mūsu ciešanas rodas sabiedrībā un ikviena sabiedrībā kaitē gara mieram, kas pēc veselības, ir svarīgākais mūsu laimes elements un nespēj pastāvēt bez ievērojamas vientulības devas. [105]

Jaunieši biedrojas ļoti viegli tikai cēlākie un apdāvinātākie reizumis jau meklē vientulību, taču visu dienu pavadīt vieniem pašiem viņiem vēl ir grūti. [106]

Neņemot vērā retus izņēmumus, pasaulē pastāv tikai izvēle starp vientulību un kopējo prastību. [107]

Vientulības mīlestība nav tukša un neparādās kā sākotnējā dzīves ziņa, tā ir netieša, galvenokārt tā raksturīga cildeniem gariem un attīstās tikai pakāpeniski ne bez dabiskās saviesīguma dziņas pārvarēšanas. [108]

Tāpēc ikviena izcila un līdz ar to no citiem atšķirīga, vienpati stāvoša individualitāte jaunībā jūtas šajā sev būtiskajā izolācijā nomākta, bet vecumā atvieglota. [109]

Nevajag būvēt gaisa pilis- tās ir pārāk dārgas, jo drīz pēc uzbūvēšanas ar nopūtu nākas tās nojaukt. [112]

Jo cēlāka veida darbs, jo lielāks baudījums. [117]

Pilnīgi un galīgi nosodot viņa būtību, viņam neatliek nekas cits, kā cīnīties pret mums kā pret nāvīgu ienaidnieku, jo atzīstam viņa tiesības eksistēt tikai ar nosacījumu, ka viņš kļūst par citu, kaut gan viņš ir nemainīgs. [121]

Tas izskaidro arī, kāpēc vienādi noskaņotie tik ātri atrod cits citu, it kā magnētiski pievelkoties – radniecīgas dvēseles sasveicinās jau iztālēm. Visbiežāk gan, tiesa, tas vērojams zemiski noskaņoto vai slikti apdāvināto gadījumā, bet tas tikai tāpēc, ka viņi ir leģioniem, turpretim labās un izcilās natūras, ne tikai tiek sauktas par retām, bet tādas tās arī ir. [122]

Kļūst arī skaidrs, ka attiecībās ar muļķiem un ģeķiem ir tikai viens ceļš kā parādīt savu sapratni, proti, nerunāt ar viņiem. [124]

Vairums cilvēku ir tik subjektīvi, ka principā viņi interesējas tikai paši par sevi. Tāpēc it visā, kas tiek teikts, viņi tūdaļ pat domā par sevi un jebkura nejauša, pat ļoti attāla saistība ar kaut ko viņiem personisku pilnīgi pievērš viņu uzmanību un pārņem savā varā tā, ka sarunas objektīvajam priekšmetam nepaliek pāri nekādas aptver spējas, kolīdz tas ir pretējs viņu interesēm vai iedomībai. [125]

Viņu griba tālu pārsniedz izziņu un viņu niecīgais intelekts ir pilnīgā gribas kalpībā, nespējot pat ne uz mirkli atsvabināties no tās. [125]

Visa pasaule orientējas pēc aplami rādošajiem pilsētas pulksteņiem, pat tie, kas zina, ka tikai viņu pulkstenis rāda īsto laiku. [126]

Draugu ne tik viegli zaudēt ar lepnu un nedaudz nevērīgu izturēšanos, bet it viegli ar pārlieku draudzīgumu un pretimnākšanu, kas padara viņu arogantu un neizturamu, izraisot attiecību saraušanu. [126]

Lai ikviens, vīrietis vai sieviete, laiku pa laikam, ļautu izjust, ka it labi varam iztikt bez otra: tas nostiprina draudzību. [126]

Visu, visu var aizirst, tikai ne sevi pašu, savu būtību. [129]

Tāpēc salabšana ar draugu, ar kuru pārtrauktas attiecības, ir vājums, kas tiks atdarīts, kad vinš pirmajā izdevīgākajā gadījumā vēlreiz izdarīs tieši to pašu, kas izraisījis attiecību pārtraukšanu tikai vēl pārdrošāku savā neaizstājamības klausīgajā apziņā.[129]

Taču šim nolūkam ikvienam cilvēkam citā cilvēkā ir spogulis, kurā skaidri saskatīt paša netikumus, kļūdas, visāda veida sliktus ieradumus un riebeklības. Tomēr vairums izturas kā suns, kas rej uz spoguli, jo nezina, ka redz pats sevi, un domā, ka tas ir cits suns. [131]

Patiesa, īsta draudzība paredz īstu, tīru objektīvu un pilnīgi neientrisētu līdzdalību otra priekos un bēdās, savukārt tā paredz patiesu identificēšanos ar draugu. [132]

Cilvēka iedabas egoisms tam tik ļoti pretojas, ka patiesa draudzība pieder pie lietām, par kurām, līdzīgi milzu jūras čūskām, nav zināms, vai tā ir izdoma vai patiešām eksistē.[133]

Attālums un ilgstoša prombūtne kaitē jebkurai draudzībai, kaut arī nelabprāt to atzīstam. [133]

Dzīvais un dziļi izjustais tiek tiem, kas ir mūsu acu priekšā, pat ja tie būtu tikai mīlamie dzīvnieki. [133]

Grūtībās maz draugu? Gluži pretēji! Kolīdz esi ar kādu sadraudzējies, tā viņš jau ir grūtībās un vēlas aizņemties naudu. [133]

Tieši tāpat ir ar skaistumu, sieviešu vidē: ļoti skaista meitene neatrod nevienu draudzeni vai pavadoni. [135]

Līdz ar to pieklājīgums cilvēkam ir tas pats, kas siltums vaskam. [136]

Tātad oriģinalitāte ir nepieciešama arī praktiskajā, citādi tas, ko cilvēks dara, neatbilst tam, kas viņš ir. [137]

Ja nojaušat, ka tiek melots izliecieties neticam, viņš kļūs pārdrošs, melo vēl vairāk un tiek atmaskots. [137]

Vislabāk izlietota tā nauda, ko esam palaiduši vējā, jo to esam iemainījuši pret gudrību.[139]

Mūsos ir kas gudrāks nekā prāts. [141]

Savas dzīves gājuma lielajos vilcienos, galvenajos soļos mēs rīkojamies nevis pēc skaidras pareizās atziņas, bet gan pēc iekšējā impulsa. [141]

Acu priekšā nemitīgi vajadzētu paturēt laika ietekmi un lietu mainīgumu, un tāpēc sakarā ar visu, kas notiek patlaban, tūdaļ pat iztēloties pretējo, proti laimē uzskatāmi iedomāties nelaimi, draudzībā- naidošanos, labos laika apstākļos- sliktus, mīlestībā- naidu, uzticībā un atklātībā- nodevību un nožēlu, kā arī pretēji. [142]

Kļūda vienmēr rodas izdarot secinājumus no sekām attiecībā uz cēloni. [142]

Jo, lai pārlūkotu to, kas var notikt, ir nepieciešama sapratne, bet notiekošajam- tikai maņas. [143]

Jo nelaimes, lielas un mazas, ir mūsu dzīves elements: tas nemitīgi jāpatur vērā. [144]

Sīkās nelaimes, kas mūs nemitīgi nomoka, var uzskatīt par vingrinājumiem, lai spēks izturēt lielās nelaimes. [145]

Tas, ko cilvēki parasti dēvē par likteni, lielākoties ir tikai pašu sadarītās glupības. [145]

Briesmīgs un bīstams izskatās nevis tas, kas nolūkojas dusmīgi, bet gudri. [145]

Tāpēc gļēva ir tā dvēsele, kas sabožas, krīt izmisumā un gaužas, kolīdz savelkas mākoņi, vai tikai parādās pie apvāršņa. [146]

Pavasarī visa lapotne ir vienā krāsā un gandrīz vienāda, gluži tāpat arī mēs agrā bērnībā esam cits citam līdzīgi, tāpēc arī būtiski harmonējam cits ar citu. [149]

Jo, pirmais ko pieredzei nākas darīt, ir atbrīvot mūs no safantazējumiem un aplamiem jēdzieniem, kuri nostiprinājušies jaunībā. [150]

Pašam laikam mūsu jaunībā ir daudz lēnāks plūdums, tāpēc mūsu mūža pirmais ceturksnis ir ne tikai vislaimīgākais, bet arī visilgākais, tā ka tas atstāj daudz vairāk atmiņu. [152]

Mūsu intelekts vispār ir ļoti nepilnīgs, gluži tāpat arī atmiņa, iemācīto nākas atkārtot, pagājušo – pārdomāt, citādi viss pakāpeniski nogrims aizmirstības bezdibenī. [152]

Divu lampu degšana : viena deg ilgi, jo esot nedaudz eļļai, tai ir tieva dakts, bet otra tāpēc, ka tai ir resna dakts un daudz eļļas: eļļa ir dzīvespēks, bet dakts tā izmantošanas veids. [153]

Iespējams pat, ka agri uzspiestā piepūle mācoties senās valodas, vainojama pie tik daudzu prātu vēlākā gurdenuma un nespējas spriest. [154]

Jaunībā dominē vērojums, vecumā domāšana, tāpēc jaunībā ir poēzijas laiks, bet vecums vairāk piemērots filozofijai. [156]

Jaunību mēdz dēvēt par mūža laimīgo, bet vecumu par bēdīgo laiku. Tas, būtu patiesi, ja kaislības dara laimīgus. Taču tās rausta jaunatni uz visām pusēm, sniedzot maz prieka un daudz ciešanu. [158]

Daudzveidīgās un bezgalīgās iedomas, ko rada dzimumdziņas, un to raisītu afekti, cilvēkā nemitīgi uztur vieglu apmātību, kamēr viņš šīs dziņas ietekmē, viņš kļūst pavisam saprātīgs tikai pēc šīs dziņas izdzīšanas. [158]

Sirdij tīkamākie izvilkumi .. Avots: Pauls Koelju - Alķīmiķis.

Dažreiz upi apturēt nav iespējams. [69]

Kad tu kaut ko vēlies visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu. [74]

Kāpas mainās un pakļaujas vējam, bet tuksnesi mūžam paliek nemainīgs. Tāpat notiks ar mūsu mīlestību vienam pret otru. [111]

Līdz tuksnesis rietošās saules staros kļuva rožsārts. [112]

Patiesībā ne jau šīs lietas pašas par sevi, ko atklāja, tie bija cilvēki, kas lūkodamies uz apkārtējām lietām, atklāja pasaules dvēseles noslēpumus. [115]

Noslēpums ir šeit tagadne. Ja tu veic uzlabojumus tagadnē, arī tas, kas notiks vēlāk, būs labāks. [ 116]

Katra diena auklē sevī mūžību. [117]

Ne jau tas, kas ienāk pa cilvēka muti ir ļaunums, bet gan tas, kas iznāk par to ārā. [130]

Mīlestība nekad neliedz sekot savam liktenim. Ja viņš pamet savus pūliņus, tad tas nozīmē, ka mīlestība nav bijusi īsta. [133]

Mīlestībai nav vajadzīgs iemesls. [136]

Es mīlu tevi tāpēc, ka visa pasaule slepus sadevās rokās, lai palīdzētu tevi atrast. [137]

Pat, ja izliksies to nedzirdam, tā vienmēr paliks tevī, tur iekšā, atgādinādama, ko domā par dzīvi un pasauli. [ 144]

Kāpēc sirdis neaicina cilvēkus turpināt ceļu pretim saviem sapņiem. Tāpēc, ka sirdīm tas liek ciest visvairāk, bet sirdīm tas nepatīk. [147]

Tumšākā nakts stunda iestājas tieši pirms rītausmas. [147]

Jūra ir izdzīvojusi šajā gliemežvākā, tāds ir tās liktenis. Un jūra nemitēsies šalkt gliemežvākā, kamēr pār tuksnesi neviļņosies jūra. [153]

Cenšoties būt labākam kā esam, arī viss pārējais ap mums kļūs labāks. [166]

Vējš atnesa pazīstamu brīvību un kāda skūpsta vieglu pieskārienu, lēnām un neatlaidīgi līdz nogūla uz manām lūpām. [182]