Mūsu koptajos dārzos atmodās pavasaris, patraucot nežēlīgās ziemas okupāciju. Tā bija atmošanās zemē, kas radīta gaismai un krāšņumam. Atmoda bija mūsu valsts ziedi, tos plūcām un baudījām to smaržu. Tās nests zieds stāvēja piemiņai tev uz palodzes. Nāca tie no mūsu koptajiem dārziem. Tajā ziedošajiem baltajiem ziediem maigi pieskāries ar savu karmīnsarkano sirds kvēli, veidojot nedalāmu sarkanbaltsarkano, dzīvību mūsu valstij.
Tomēr sava kūtruma mākts citu sētās nezāles neravēji. Aizbildinājies, ka tās sējis kāds cits. Ar laiku sāki ticēt, ka tās ir par maz un lēni sāki laistīt ar savu nesatricināmo vienaldzību. Ziedu pēc zieda tās pārmāca, liekot tiem lēni nobirt. Tava vienaldzība audzēja nezāles, kas grieza dzīvības saknes. Par laimi tās nebija gana stipras, to gaismu noēnoja sarkanbaltsarkanais atspīdums. Tomēr nezāļu apmātība iezagās tevī, noticot meliem, ka kopdams savu valodu tu radīsi ļaunumu sev. Tu salocīji karmīnsarkano kvēli paslēpjot citu skatam. Noglabāji pie sirds, kur tā lēnām izdziest. Tomēr tu jūti, kā tās kvēli iegailo austrumu saltais vējš.
Jūti to sevī, kaut aizbildinies ka karmīnsarkanais noēnos. Aizbildinies, ka nezāles neesi stādījis, kamdēļ man tās vēl ravēt. Gluži, kā gaidāmajā referendumā, aizbildinies, ka nerosinājām mēs. Saki, ka tā iznākums ir skaidrs, tā attaisnojot savu rīcību. Lai kādi nelietīgas rīcības motīvi rosināja šo referendumu, tā ir iespēja pierādīt, ka spējam patraukt savstarpējo cīņu un vienoties kopīgam augstākam mērķim. Pasakot skaidru nē pretvalstiskai, mūsu valsti iznīcinošai idejai.
Lai referendums atnes baltus ziedus un tava rīcība ir kopīgā karmīnsarkana kvēle. Abu kopīgs pret veidos sarkanbaltsarkano- dzīvību mūsu valstij. Tev, kas loka likteni. Tev , lai plīvo karogi. Tev, lai gods skan katrā elpā. Netverami laikā un telpā mēs elposim latviskas Latvijas elpu. Paaudžu paaudzēs tie būsim mēs- latvieši.