Subscribe
Monday, December 26, 2011

Tev, kas loka karmīnsarkano

Posted by Jānis

Mūsu koptajos dārzos atmodās pavasaris, patraucot nežēlīgās ziemas okupāciju. Tā bija atmošanās zemē, kas radīta gaismai un krāšņumam.  Atmoda bija mūsu valsts ziedi, tos plūcām un baudījām to smaržu. Tās nests zieds stāvēja piemiņai tev uz palodzes. Nāca tie no mūsu koptajiem dārziem. Tajā ziedošajiem baltajiem ziediem maigi pieskāries ar savu karmīnsarkano sirds kvēli, veidojot nedalāmu sarkanbaltsarkano, dzīvību mūsu valstij.
Tomēr sava kūtruma mākts citu sētās nezāles neravēji. Aizbildinājies, ka tās sējis kāds cits. Ar laiku sāki ticēt, ka tās ir par maz un lēni sāki laistīt ar savu nesatricināmo vienaldzību. Ziedu pēc zieda tās pārmāca, liekot tiem lēni nobirt. Tava vienaldzība audzēja nezāles, kas grieza dzīvības saknes. Par laimi tās nebija gana stipras, to gaismu noēnoja sarkanbaltsarkanais atspīdums. Tomēr nezāļu apmātība iezagās tevī, noticot meliem, ka kopdams savu valodu tu radīsi ļaunumu sev. Tu salocīji karmīnsarkano kvēli paslēpjot citu skatam. Noglabāji pie sirds, kur tā lēnām izdziest. Tomēr tu jūti, kā tās kvēli iegailo austrumu saltais vējš.
Jūti to sevī, kaut aizbildinies ka karmīnsarkanais noēnos. Aizbildinies, ka nezāles neesi stādījis, kamdēļ man tās vēl ravēt. Gluži, kā gaidāmajā referendumā, aizbildinies, ka nerosinājām mēs. Saki, ka tā iznākums ir skaidrs, tā attaisnojot savu rīcību. Lai kādi nelietīgas rīcības motīvi rosināja šo referendumu, tā ir iespēja pierādīt, ka spējam patraukt savstarpējo cīņu un vienoties kopīgam augstākam mērķim. Pasakot skaidru nē pretvalstiskai, mūsu valsti iznīcinošai idejai.
Lai referendums atnes  baltus ziedus un tava rīcība ir kopīgā  karmīnsarkana kvēle. Abu kopīgs pret veidos sarkanbaltsarkano- dzīvību mūsu valstij. Tev, kas loka likteni. Tev , lai plīvo karogi. Tev, lai gods skan katrā elpā. Netverami laikā un telpā mēs elposim latviskas Latvijas elpu. Paaudžu paaudzēs tie būsim mēs- latvieši.

Sunday, December 04, 2011

Sliežu smagums

Posted by Jānis

               Sapņoju veroties pa logu, kur mēness vēju pieskāriens noņem sliežu smagumu pēc aizgājušā vilciena.Domas jautā: ,,Vai tām ir savs sākums un beigas ?''Bezgalīgas tās acīm šķiet, kaut tām ir savs sākums un beigas. Apbrīnas skatu pavadīt varu tās par to cik daudz smaguma tās iznes savas dzīves laikā. Teikšu tev to klusi... Nāves sliedes ved dzīves smagumu. Vilcienu sastāvi pildīti dvēselēm,kam dažāds likteņsvars. Tās dodās uz savu izvēles staciju. Apņēmības gaismotas tās pavadīs savu ceļu līdz sasniegs savu beigu sākumu. Kāds teiks, ka smagums tām uzkrauts par daudz un kāps pirms savas lemtās stacijas. Citas maldīsies nakts peronu tumsā, gaidot to otru izkāpjam. Dažādi to likteņi, bet vienādi ar savu vieglumu tās gulsies kā gulšņi zem nāves sliežu smaguma.

Saturday, December 03, 2011

Kad valoda noasiņo

Posted by Jānis


Miglas smagums novelts tavām acīm. Miglas projām klīstošie pavedieni ar maigiem saules pieskārieniem tavam acu skatam paver zemes atstātās asaras. Asaras, kas ir mūsu kopīgā dvēseļu valoda. Asaras, kas žņaudz par tik daudzām snaudošām sirdīm. Snaudošās sirdīm, kaus ļauj noasiņot valodai. Asinīm rakstītais stāsts, kas tapis zemes dvēseles salnās.
               Rakstīts tiem, kas vēl neklausās savā sirdī. Tā ir mūsu kopīgā atmiņa, ko kaunamies atminēties, atstājot to guļošu uz palodzes tā maldīgi citiem rādot to, ko baidījies līdzi nest. 
Liecām muguru zem svešu valodu aicinājuma, bet tos, kas sadzirdēja, saucam par vainīgiem naida radīšanā. Tā nemanot aizmirsām un sirdī esošā ticība- Mīlestība, kas neraisa naidu, kas vieno, vērsās pret mums. Ieklausies kopējā sirds atmiņā. Sajūti to pazīstamo sajūtu, ka esi pieņemts. Esi atkal drošībā- kā savās mājās, kur viss pazīstams un tuvs. Dziļi sevī sajūti to patiesību un modini savu snaudušo sirdi. 
Nebaidies! Ir laiks pievienoties kopīgai mīlestībai ar kuru neļausim valodai noasiņot.

Mēs sakām

Posted by Jānis

Ziedi vīst tavā vāzē
Koki papīrā cirsti
Deg aizmirstības pelnos
Viņa sirdi asarās
Asiņojot atstāji..

Mēs sakām, ka mīlam ziedus
                Lai gan plūcam tos nost
Mēs sakām, ka mīlam kokus
                Lai gan cērtam tos nost
Mēs sakām, ka mīlam cilvēkus
                Lai gan sāpinām tos
       Pierādi, ka spēj mīlēt…
                                                Patiesi

Wednesday, November 23, 2011

Kolektīvā pašnāvība

Posted by Jānis

Reizēm sacīts, ka Dievs ir miris,[1] bet neskatoties uz visu vientulību tu neesi viens. Klausoties, runājot un mācoties nepieņemt tās, kā absolūtas zināšanas, bet spēt paskatīties citur apkārt. Aizverot acis pieredzēt vietas, kur neesi bijis. Viss ir apkārt tev, gan iekšā, gan ārā, Ar katru sirds pukstu, katru tavu smadzeņu aktivitāti rodas viss, ko domā un esi aizrauts. Cilvēces sirdspukstu atelpā noglabāti visi noslēpumi. Noglabāti kopīgajā cilvēces zemapziņā. Ikviens, kurš paiet garām veido sava veida savienojumu.  Savienojuma varbūtība, ka  ar katru no tiem varētu izlietot visas dzīves stundas, kamēr neatlaidīgi nerimst šis atkārtojošs signāls, kas klusi čukst. Tā ir sirds ko cilvēks vaino pie tā, savu – cilvēka sirdi tas attēlo, kā mīlestības simbolu. Baidās cilvēks iet savu ceļu viens, kaut laime raksturīga pašpietiekamajiem[2]. Vēl baidās  apzināties savu vietu  neapzinātajā cilvēces atmiņā. Pazīme, kas var tikt atspoguļota nejaušam cilvēkam nejaušā vietā. Process neapzinātai lietu teikšanai kopīgi, lai soli tālāk savā attīstībā. Bet mūsdienās tā vietā, lai brīvi dalītu savu prātu,  cilvēki skrien prom no kopīgajiem mērķiem un prioritātītēm. Esam kļuvuši apņemti ar arvien lielāku traucējumu tīklu un bezjēdzīgām aktivitātēm. Nereti savā aklumā dēvējam to par komunikācijas sasniegumu, par kopību kā vēl nekad. Daži  to dēvē par globalizāciju, zem šī plašā termina saskatot mūsdienu tehnoloģisko progresu, kas pavēris iespējas nebijušai savstarpējai saziņai, milzīgai informācijas apmaiņai, vieglai un ātrai pārvietošanās iespējai kā jebkad iepriekš. Virspusēji skatot nevar noliegt šādu panākumu pārākumu salīdzinot ar iepriekšējiem laikiem. Tomēr skatot to ietekmi vairs neliekas tik viennozīmīgi redzams labums. Sabiedrības nospiedošā vairākumā valdošais viedoklis par pareizu nebūt nav nosaucams. Tas veicina vien attālināšanos no dabiskajiem procesiem un patiesā informācijas spēka, jau minētās vēl neapzinātās cilvēces kopējās zemapziņas plūsmas.

            Mīlestības atslēgas vārds šai piekļuvē, kas mūsu sabiedrībā arvien vairāk zūd, ir saikne ar dabu. Saiknē ar dabu cilvēcei iestājusies barga jo barga ziema. Vien jāuzdod jautājums, vai mēs apzināmies to, ka atrodamies punktā, kurā nepieciešamas pārmaiņas un atbrīvošanās no sevis radītās iztēles. Pirmās pārmaiņas saistās ar pārmaiņām mūsu skatījumā uz realitāti. Mums ir jāsaprot, ka mēs neesam tik saprātīgi un attīstīti kā to paši uzskatam. Vairums uztver, ka kopš senajiem laikiem mēs esam panākuši lielu progresu un esam soli augstāk par citiem. Pirms mūsu laika dzīvojošās ,,primitīvās civilizācijas’’, kā mēs tās uztveram, atstājušas aiz mums celtnes, liekot vēlēties, lai akmeņi spētu runāt, ko tie mums spētu pavēstīt. Viņi pastāstītu, ka to radīšanas brīdī, dzīvoja cilvēki ar tradīcijām, ticību, paražām, kas nepadara tos par primitīviem. Atklātu mums, ka ēkas nav tikušas radītas, lai parādītu varenību, bet parādītu mūsu vājumu. Faktu, ka mēs, par spīti mūsu tehnoloģiskai attīstībai neesam aizgājuši daudz tālāk mūsu izaugsmē pie tam esam zaudējuši saikni ar dabu. Patiesība ir tāda, ka šie akmeņi nerunā vismaz vietā, kur atrodas mūsu sabiedrība.
Patiesi uztveres kaltiem akmenī cilvēki slējuši savu tēlu, cietumu[3]. Akli tie kļuvuši, neredzot ārpusē esošo patiesības viļņošanos. Nenovērtēts paliek šis mirklis, kad ar krastu sadurās vilnis. Reizes, kad viņiem ļauts noķert otru, kaut mirkli no mūža, acij nesaskatāmu mirkli, tas ir kopā ar otru. Mirklī, kam mūžības nokrāsa piemīt. Arī to prāta mesta baiļu ēna, par aizmirstību, zūd beigu radītajā spožumā. Spožumā, kas apspīd krastā radušās beigu putas. No šīm putām rodas cerība un dzīvības spēks, jaunam vilnim, caur kuru atmiņu plūsmu tiks nesta zudušo viļņu dzīvības spēks. Vai vienmēr šis spēks nepametīs zemes krastus, vai vienmēr pastāvēs krasts, pret kuru tie dosies mūžīgā mierā, lai dzīvotu atmiņās. Tas atkarīgs vien no mums. Cik spēcīgi ierakstīsim atmiņas, kas ļaus mums dzīvot. No mums vieniem ir atkarīgs kādu radam pasauli sev apkārt un kādu to atstāsim pēc mums. Mūsu rokās ir  mūsu pašu liktenis. Vēl dota viena no pēdējām iespējām ieklausīties dabā un vadoties pēc tā teiktā, rīkoties pirms esam sevi pazaudējuši. Robežā, kad beidzot teiksim nē, nevar mūžīgi tikt pārcelta. Kad būs zudusi pēdējā saikne, kļūstot par savas uztveres upuriem, būs pienākusi diena, kad pēdējais cilvēks zudīs no šīs zemes, ļaujot tai atbrīvoties no ilgi krājušās cilvēces putekļu kārtas, dēļ lietām kopīgi visi nodarām savai dabai, izraisot globālo sasilšanu, ūdenslīmeņa celšanos, vides resursu izmantošanu, klimata bēgļus un daudzas citas lietas.  Bez atjaunotas saiknes ar dabu ir domājama vien iespējama nāve, Kaut ir dienas, ir naktis, kā lapas kokā, kas ziemai sākoties negribīgi turas pēdējiem spēkiem, nevēloties bojāeju, tomēr reiz ziema tās ņems pie sevis, vien atstājot mūžīgu nospiedumu koka gadskārtas rakstā, ko izlasīt un ieraudzīt spēj vien tas, kurš to atstājis. Iespējams, ka absolūtā bezspēcība bezgalīgās nāves spēka priekšā piepilda(īs) cilvēkus ar satraukumu. Vācu filozofa Mārtiņa Heidingera vārdiem, doma par nāvi rosina domāt par realitāti. Viņš saskatīja baudas un ikdienas aktivitātes, kā centienus aizmirst par nāves realitāti. Pretēji Šekspīra saskatītajai attieksmei, kurā realitātes sāpes padara kādu par filozofu.
Neskatoties uz to mirstīgā garam būtu jābūt lepnam un spējīgam mirt īstā brīdī[4] neaizmirstot, ka nāve ir avots, no kura padzerties tiem, kuru sapņi par mīlestību ir miruši kamēr mūsu rīcība neapzināti vienojas ceļam uz kolektīvo pašnāvību.



[1] Nīče, F, Tā runāja Zaratustra, 2007:2;25
[2] Aristotle,. EE 1238 a 12
[3] Nīče, F, Tā runāja Zaratustra ,Zvaigzne ABC,  2007:
[4] Nīče, F, Tā runāja Zaratustra ,Zvaigzne ABC,  2007:75.lpp.