DreamLark

Vēlu naktī, kad dienas steiga atkāpjas
Un saules stari pārkāpj apvārsni
Es domāju par tevi.
Domu spēku klusumā uzzīmēju zvaigznes
Lai mana vēlēšanas priekš tevis top arvien izgaismotāka
Lēni paceļu acis
Un zinu, ka vis būs labi
Pat kad saule riet

Šī dzīve
Kļūst par visu ko vēlies
Sapņi kļūst lieli
Bēdas ieraktas zem zemsegas
Nekad tev nav nepieciešams
Panest vairāk kā spēj noturēt
No rīta, kad modīsies
Sajutīsi dvēseles dzīlēs
Brīnumu mostamies
No maiguma mirkļiem,
No sirds mirkļiem
Tava un manējā
Pasaule sastāv…
Kaut mirkli liktenim nozagtu
Mūsu mīlestības brīnumā
Mana un Tavējā pasaule
Pastāvēja…

Atrodos es nomodā naktī
Skatoties kā ēnas veido stāstu
Stāstu kā sapnis skaistākais
Savos sapņos dzirdu tavu balsi klusi čukstot, jūtu tavu elpošanu jūtu tavu klātbūtni.
Sapņu ēnās es jūtu tavas lūpas, tik maigas kā siltas miglas pieskāriens. Mana sirds apstājās, lai dzirdētu es tavus sirdspukstus, lai dalītu šo mirkli.
Pašā tālākajā sapņu malā jūtu pieskārienu tavu, zeme pārstājusi griezties brīdis pieder mums.
Pamostos aizveru es vēlreiz savas acis, palieku nekustīgs mēģinot saklausīt, just tevi. Atveru acis redzu vien mākoņus slīdam uz zilās debess fona ..jūtas sevī. . Un jūtos tukšs kā zilas debesis, gaidot tevi skaistāko no mākoņiem
Sapņos ir vieta kur vēlos palikt, tā ir vieta kur vienmēr turu tevi savās rokās.
Vēlētos lai vienmēr tu būtu sapņos tālākajos, tomēr vēlētos lai tas nebūtu tik sapnis..

Brīnišķa diena.

Esmu jutis kur šo dienu.
Liekas, ka tā vienmēr bijusi līdzās
Reizēm es lūdzos par to
Reizēm drebu aiz bailēm
Reizēm vienīgā doma
Kas, tur mani šeit
Ir viena ko atceros
Vasaras žilbinošā gaismā
Kad viņa nāca pie manis.

Rakstīju ar vārdiem
Jo izteikt nespēju, ko sajutu
Viņa varēja būt vienmēr blakus
Tā varēja būt ikviena
Bet nav neviena cita
Kas spētu modināt sirdi tā
Dalītu manu pasauli divās
Sapnis bija līdzīgs
To neapjautu līdz
Viņa nāca pie manis
Diena brīnišķā no visām
Mana ideālā diena.

Sēžu un domāju par tevi
Tas, ko daru bieži
Domāju par to kā tu liec man justies
Mīlu tevi dziļāk par zemes centru
Bet ikkatru sekundi rodu
Mīlam tevi arvien vairāk
Mīlu tavu smaidu, tavu skatu, pieskārienu
Tavi skūpsti, modina manu skumstošo sirdi
Sāku dienu ar domu par tevi
Beidzu ar jaušamu klātbūtni
Visu laiku kopš esi prom
Pietrūksti tu man ļoti
Bet tā ir pilnīga diena
Kamēr vien turu tevi savā sirdī..

Klausos tavas sirds balsī

Viņas līksmi, sāpju runā

Ņemu kā elpu tavas sāpes

Maigi plaukstās sasildīt

Asaras un siržu smeldzi

Slēpju kā mazu putnu rokās

Viss ko zinu, viss ko jūtu

Tikai atblāzma tāla

Tavā priekšā gaisma krīt ceļos un drūp

Visapkārt nakts un telpa

Tikai tu, kas augusi mokās

Var nākt pasaulei par gaismu

Kaut es tikai mirkli būtu

Zieds, kas tavās rokās trīs

Kuram atļautu neaiziet

Ceļot laikā ir viegli, grūtākais ir atgriešanās atpakaļ. Mūs cilvēkus nepamet vēlme spēt apstāties un atgriezties sākumā vai tapt lielākiem un stiprākiem attālinot beigu sākumu. Līdzīgi kā viļņi kuriem pie sevis mīt pārliecība, ka viss būtu labāk, ja vien nebūtu zeme, kas beidz to mūžu, ja vien nebūtu vēja, kas pūš tos uz liktenī nolemto krastu. Tomēr , ja tiem nebūtu zeme, tiem nebūtu kur tiekties, ja nebūtu vējš, nebūtu, kas tos virza. Bez šīs virzības, tie neatšķirtos, tie plūstu vienveidīgā masā uz savu beigu krastu. Nenovērtēts paliek šis mirklis un mēs ar katru aizejošu dienu jūtamies pārāki par iepriekšējiem ar pārliecību, ka esam attīstītāki par agrāk bijušo.

Uztveres kaltiem, akmenī cilvēki slējuši savu tēlu- cietumu. Tajā dzīvodami mēs esam kļuvuši akli, vairs nespējot saskatīt patiesības viļņošanos ārpusē pret augstajām akmens sienām. Tomēr akmeņi nerunā, lai gan tiem vienmēr ir daudz ko pateikt. Atspulgs mums pašiem, jo viņi ir tas, kas mēs esam. Valkājam lietas, kas mums uzliktas. Stāvam, kur esam novietoti. Nerunājam neko, kamēr vārdi atduras pret miesu, piepildot ķermeni, padarot mūs par veselumu. Skrāpējam zemi saskaņā, līdz lāpstas atdursies pret beigām. Pašu radītam, laika uztveres ciklam manīgi zogot pieskārienu sajūtu no pirkstiem, nekad neiztēlojāmies apraktiem tik dziļi, tai dienā, kad būs zudusi pēdējā saikne, kļūstot par savas uztveres upuriem.