DreamLark

Lēni uguns liesma deg. Tā apskauj debesis, noglāsta gaisu, liesmu mēlēm izgaršojot tajā jūtamo irdnes smārdu. Uguns liesmai vēl degot, attālinās soļu radīta lauztu skuju sāpe. Vaska asarās tā jūt tavas ciešanas un sāpes. Uguns ir mana balss, tā ņem tavas ciešanas un sāpes. Uguns ēnās sadzirdi, manu sacīto. Esmu tavs tumsas eņģelis, bet ne tavas ciešanas un tavas sāpes. Esmu Dieva radīts gaismas nesējs, tomēr manu skaistumu nīst cilvēks manu dāvanu neizprot. Dēvējat jūs mani par Nāvi…

Savos sapņos tu redzi mani skaidri. Tik daudzus gadus biju starp domām un asarām, tiem kuriem kalpoju, bet staigāju nezināms, bezspēkā skatoties caur sejām, ko pieņēmu. Biju viens dēļ sava darītā, bez spēka atbrīvot tevi no ciešanām, bez ticības aiz kuras slēpties un pat taisnība tika meliem pildīta. Pazemojuma noskaņā izgāju tumšajās debesīs vēl reizi. Tumšotajās debesīs, kur iznīcības kara noskaņās, viņi atkal krīt. Šaubu mākti eņģeļi krīt, lai staigātu ar mums. Kopsolī ar laiku, lai kļūtu brīvi, lai ar laiku tu redzētu.

Savos sapņos tu redzi mani skaidri. Mani vairs nemāc šaubu važas, esmu brīvs. Mana griba ir skaidrs mērķis. Es nācu, lai rastu mieru. Es nācu, lai rastu sevi. Es nācu, lai aizietu

Bēguma uzplūdos

Asaru lāsītes izkārtas žāvēties

Tu izstaro gaismu

Kas izdedz tās

Kad mana sirds lūst

Tu vienīgā to glāb

Kad manas rokas trīc

Tu vienīgā vari tās nomierināt

Kad manā sirdī ir okeāns

Esmu apmaldījies jūrā

Tu vienīgā parādi ceļu atpakaļ

Tu vari būt prom

Bet vienmēr esi ar mani

Neviens nevar to nozagt

Ko es zinu, ko es jūtu

Vēl atmiņas jauc manu prātu

Par to ko vēlējos tev sniegt

Viens skūpsts, ko nesniedzu

Viens, kas aizliegts man

Vēl manas lūpas silst no tavu tuvuma

Es jūtu klātbūtni tām

Bet liedzu to tev

Jo vien tavas mīlas dāvāts

Tas paliks mūžībai rakstīts

Tikmēr tavs lūpu tuvums

Pazūd manas sirds šalkoņā

Gaidot tevi

Vien lietum nakts vēsumā

Ļaušu skart lūpas manas

Raisot atmiņas par tevi.

Uz šodienu ir rakstītas daudz rindas, no kurām daudzas esam lasījuši. Katrreiz, kad tevis pieskāriens skar laika gaitā nodzeltējušās lapas, sajūti caur tām laika elpu, ar ko tās rakstītas. Kā nemainīgs likteņupes plūdums, tā rakstītais mūsu acīm saglabājis agrāk piedzīvoto. No vārdiem un rindām veidojas kāda jauna lappuse, kāda dzīvesstāsts. Caur domu pieskārienu lapām sajūti, kāda dzīvi izdzīvojam. Rakstītie dzīvesstāsti dažādi to garumā un nozīmē, vieno ar vienu valodu, zemi, kā vienotā grāmatā. Grāmatā, kuras lapas vēsta par piedzīvoto, paveikto caur ciešanām ar sāpju un mīlas asarām par Latviju.

Arvien biežāk mūsu prātus iezogas bailes, ka laikam ejot var pienākt diena, kad šīs grāmatas rindas netiks lasītas valodā, ko zinām un lapas pāršķirtas, ļaujot to burtiem lēni izdzeltēt mūsu skatam. Jau tagad pārliecināmies, ka to kas rakstīts ar tinti uz lapām varam apstrīdēt un interpretēt dažādi. Tomēr neaizmirsīsim to, kas rakstīts ar mīlestību uz sirdīm, paliek neizdzēšams mūsu skatam. Tādēļ mūsu veiktie darbi paliek nedzēšami rakstīti sirdīs, kas mīl mūsu vienīgo zemi, mūsu vienīgo valodu.

Neatstāsim tukšas lapas par mūsu laiku. Ikviens no mums var jau šajā mirklī paveikt to, lai pēc gadiem kāds cits izdzīvojot sajustu mūsu dzīvesstāstu, to, ko esam gatavi caur savu rīcību un darbu dot mūsu zemei, valodai, mūsu Latvijai. Ar vienu parakstu, ierakstīsim jaunu un nedzēšamu, pirmo no daudzajiem ierakstiem mūsu vēstures lapaspusēs. Dodies un paraksties referendumā par latviešu valodu no no 11. maija līdz 9. jūnijam.(papildus informācija meklē šeit)

Pastāstīšu tev kādu noslēpumu, ko sapratīsim vien mēs divi. Vienuviet ir kāda sala-cerība. Redzēt ļauts vien tiem, kas to radījuši, mums diviem. Katrs mūsu dalītais noslēpums un saruna dara to lielāku,skaistāku. Katrs kopīgi pavadīts mirklis, rada to slēptāku ļaunām acīm. Šī sala mums atklājās pavasara atkusnī. Kad mūsu skatieni sastapās un dvēseles vienojās kopīgā sirds draudzībā, kusa pēdējās ledus virves, atbrīvojot salu no vientulības sala skavām. Šīš salas zemē mīt pelēks akmens, dzīvojis starp mums no laiku pirmsākumiem. Katra sūna uz viņa atgādina par redzēto, katrs graudiņš glabā kādu stāstu. Katram ir savi stāsti. Katram stāstam ir sava nozīme. Bet dārgāko no tiem viņš dāvāja man. Runāja par vietu, kur mājo vientulības kurts sausums. Par spīti šeit mīt zieds skaistākais no visiem. Un rodot šo vietu es veldzēju sārto ziedu savām asarām. Katra asara to radīja stiprāku un sakņoja dziļakas saknes.

Katru nakti šajos sausumos bēdu eņģelis iet un raugās vai ilgi vēl asaras liet. Kad pēdējā mana asara veldzēs šo ziedu, liekot ziedēt ar asaru radītu spozmi, viņš nāks pēdējoreiz. Ņemot šo ziedu un maigi guldot tavās rokās. Ņem maigi savās rokās šo ziedu. Paskaties uz sevi spogulī. Un tad tu ieraudzīsi 2 skaistākas lietas manā pasaulē.
Šis zieds ir mana mīla, tā sakne ir mana sirds, asaras ir tava esība.