Sesijas laikā nemanītas paliek dienas un gaismas mijas. Dienas šķiet paskrien nemanot. vien brīžiem atceries par šķietami piemirsto. Līdzīgi kā viendien uzgāju pavecāku dziesmu, un jau kādu laiku tā pārņēmusi mani savā varā. Tā ir viena no tām, kas liek atminēties atmiņas un izjūtas, kas mājo sevī. Tā gadās bieži, kad viena vienīgi lieta, šinī gadījumā dziesma, ļauj aizklīst dziļas domās, atmiņās, izdomājot ko jaunu vai vienkārši izbaudot savu domu pasauli. Šī attiecīgi, kad klausos, rada vēlmi būt pie jūras un ļauties tās varai ieklausīties tajā atminoties rakstīto smiltīs, zinot, ka smiltīs rakstīto vilnis pēc viļņa dzēš mūsu skatam, bet atmiņas par rakstīto mūžīgi paliek mūsu sirdī.
Tu biji kā pilnīgs nospiedums
Pludmales liegajās smiltīs
Mirklis rāms un viegls
Laiks stāvēja uz vietas
Kad iemini šos nospiedumus
Manā sirdī kā smiltīs
Tas šķita kā sapnis
Jo nav neviena
Kura modinātu mani tā
Kura dalītu manu pasauli divās
Nekad nejutu to pirms tevis
Bet pirms modos
Tu biji jau prom
Tad nāca vilnis un aizskaloja nospiedumus
Atstādams vien smilšu graudiņus
Asas atmiņas manā sirdī.
Followers
Sirdij tīkamākie izvilkumi .. Avots: Pauls Koelju - Alķīmiķis.
Dažreiz upi apturēt nav iespējams. [69]
Kad tu kaut ko vēlies visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu. [74]
Kāpas mainās un pakļaujas vējam, bet tuksnesi mūžam paliek nemainīgs. Tāpat notiks ar mūsu mīlestību vienam pret otru. [111]
Līdz tuksnesis rietošās saules staros kļuva rožsārts. [112]
Patiesībā ne jau šīs lietas pašas par sevi, ko atklāja, tie bija cilvēki, kas lūkodamies uz apkārtējām lietām, atklāja pasaules dvēseles noslēpumus. [115]
Noslēpums ir šeit tagadne. Ja tu veic uzlabojumus tagadnē, arī tas, kas notiks vēlāk, būs labāks. [ 116]
Katra diena auklē sevī mūžību. [117]
Ne jau tas, kas ienāk pa cilvēka muti ir ļaunums, bet gan tas, kas iznāk par to ārā. [130]
Mīlestība nekad neliedz sekot savam liktenim. Ja viņš pamet savus pūliņus, tad tas nozīmē, ka mīlestība nav bijusi īsta. [133]
Mīlestībai nav vajadzīgs iemesls. [136]
Es mīlu tevi tāpēc, ka visa pasaule slepus sadevās rokās, lai palīdzētu tevi atrast. [137]
Pat, ja izliksies to nedzirdam, tā vienmēr paliks tevī, tur iekšā, atgādinādama, ko domā par dzīvi un pasauli. [ 144]
Kāpēc sirdis neaicina cilvēkus turpināt ceļu pretim saviem sapņiem. Tāpēc, ka sirdīm tas liek ciest visvairāk, bet sirdīm tas nepatīk. [147]
Tumšākā nakts stunda iestājas tieši pirms rītausmas. [147]
Jūra ir izdzīvojusi šajā gliemežvākā, tāds ir tās liktenis. Un jūra nemitēsies šalkt gliemežvākā, kamēr pār tuksnesi neviļņosies jūra. [153]
Cenšoties būt labākam kā esam, arī viss pārējais ap mums kļūs labāks. [166]
Vējš atnesa pazīstamu brīvību un kāda skūpsta vieglu pieskārienu, lēnām un neatlaidīgi līdz nogūla uz manām lūpām. [182]
Reizēm ienīstu lietu jo pats bieži raudu.
Tomēr nav nekā patīkamāka kā ļauties lietus vilinājumam
Kā tūkstoš spulgi atspulgi mirdz āda, kad lietus lāsītes, izmisīgi pieķeras tai klāt.
Neizsacīti vārdi slīd caur manu apziņu, kamēr realitāte ar smagu nastu krīt.
Dvēselei sākas gaidīšana līdz lietus maigs aizskalos prom tumsību un sausumu
Veldzējot tās ziedu dārzu, jo tā mošanās ir vienīgā cerība.
Tikmēr manas domas raisās, par vienīgo kurai tās pieder...
Un meklēju dvēseli savu, kamēr ..
Lietus pieskāriens uzspiež vieglu skūpstu uz lūpam,
Liekot saprast, ka man daudz nevajag.
Tik tevi redzēt
Tik tevi dzirdēt
Tik tevi saprast
Tik tevi sajust
Ar glāstu, Ar lūpām..
Sajust to caur maigiem lietus pieskārieniem.
Tik maigi, ka tikai viens cilvēks tā var pieskarties,
Bet apkārtējie to liekas nemanām
Satrauktām kustībām tie tramīgi sper katru soli pa slapjo zemi.
Attālas un svešas liekas viņu bailes no lietus cīņa pret to
Savādi bet viņi nejūt ko jūtu, nemeklē ko alkst mana dvēsele.
Es ļaujos lietus pieskārienam, ļauju lai katra lāsīte noglāsta ikkatru ķermeņa vietu,
Radot sajūtu, ka neesmu viens.
Tomēr lietus lēnām norimst,
Bet Dvēsele rod meklēto,
Tā kā krāšņākais zieds atveras pēc lietus,
Jo radusi vēlreiz tās veldzes avotu
Caur maigu lietus pieskārienu.
Šovakar, kas tumsa pārmākusi gaismu, atminējos par šo savu memuāru, ko kādu laiku laika un arī radošuma trūkuma dēļ, neesmu papildinājis. Pakavējoties brīdi domās un ļaujoties mirkļa vājumam, esmu nolēmis, reizi pa reizei ko ievietot šeit, pat pārmaiņas pēc atļaujoties iemest pa kādam sevis rakstītam darbam, kuram katram ir savs stāsts, dažs tapis vēlās nakts stundās, cits studiju lekcijās, vēl kāds rakstīts, kopmītņu auras iespaidā, vai jūras krastā izdomāts, klausoties viļņu un vēja skaņās. Tomēr tos visu vieno, kas kopīgs, tie tapuši mirkļa iedvesmā, tie nebūt nav pilnīgi un ne literāri pareizi, un ne visiem skanīgi un skaisti, bet tie ir daļa no izjusta iedvesmas brīža, ietverot mirklības nokrāsu sevī. Kā arī, pa brīvākam brīdim ievietošu, pa kādam citātu izvilkumam no savām izlasītām grāmatām, ar tiem, kas raduši ievērību un sirdij tīkamāki un, kas zina, kad iedvesma pārņems savā varā, un laiks atļaus, padalīšos ar jaukām pārdomām par kādu sev tuvu tēmu. Tiem, kas lasa un pat ja zina, kurš raksta, novēlu atrast ko sev noderīgu un ne mazāk svarīgākais, ja manis rakstītais vai ievietotais liks aizdomāties, par lietām, par to dziļāku nozīmi, par to kā mēs skatāmies uz apkārtējo, par to kā mēs uztveram apkārtējo.
Tas notiek bieži, kad domas izskan skaļāk par nakts klusajām skaņām un pārveido pēc sava prāta nedaudzos nakts dotos miera un sapņu mirkļus. Šīs nakts domas neizsaka, ko jaunu un nerāda savādāku pasauli, kā dienā, tomēr dienām ejot pāris lietas, atbalsojas skaļāk, par citām, kas sāk zust nakts klusumā. Tās kā ēnas klīst naktī meklējot vietu kur palikt, sagaidīt rītausmu, lai no jauna dotos ceļā. Tomēr šajā naktī es vēlējos pārtraukt to naksnīgos klejojumus un rast tām mieru, caur tinti uz papīra lapām guldot tās, dodot tām vietu, kur palikt, lai pārstātu tās klejot. Visu nakti tās vienu pa vienai kā tumšas koku mestu švīku atēnas, iezīmēju uz baltas lapas. Lai rastu tās mieru un beigtu to klejojumus, un vēlējos padalīt ar kādu savā īpatnējā veidā pastāstot.
Aiz loga mainās gadalaiks. Krīt lapas. Domas, kā krītošu lapu skaņa atbalsojas manā prātā. Lapas, kas katra pēc izskata, ir savādāka, bet nākušas no viena koka, kurā tās vadījušas savu dzīvi. Tik līdzīgs tām mūžs ar cilvēku. Katrs no kokiem savu sākotni, sācis savādāk, dažs sācis augt pats, cits kāda lolots, par godu kam sācis augt, dažs jau no mazotnes sagaidīts ar lielām cerībām un plāniem, cits, izdzīvojis citu nemanīts, vai kāda labas sirds dēļ atstāts un izaudzis, lai pārspētu citus, lai arī neviens negaidīja no viņa to. Dažādi ir to mūži un dažādi to likteņi, kā cilvēki tos pavada katram savs, dzīvesstāsts. Stāsts, ko katru gadu kā vienu gadskārtu viņi ieraksta savā stumbrā, ko lasīt varam, kad tā mūžs jau zudis skatam. Lasot to mēs redzam tā mūžu, tā ciešanas un aizvadītā laika jūtu pasauli. Arī tam ir bijuši sapņi un vēlmes, sāpes un vilšanās, vientulība un mīlestība tos ir skārusi.
Katra gadskārta, kā jauns posms aizsāk, ko jaunu, bet vienlaikus, ir nesaraujami saistīta ar pārējo, padarot to lielāku un stiprāku. Katru gadskārtu, skar gadalaiku mija. Gadalaiki mainās un mainās to izskats, tā lapas izdzīvo un stāsta kādu stāstu. Katra lapa šim kokam, slēpj kādu notikumu, pēc skata vienādas tomēr tik atšķirīgas. Ja mūsu Latvijas vēsture, tās tautas likteņstāsts būtu pielīdzināma kādam kokam, kas kā sen stādīts koks, audzis cauri gadu ritumam. Tāpat, ka jebkuram tam piemistu gadskārta, un tam būtu savu gadalaiku mija.
Tā pēdējā lielākā gadskārta sākās, ar ziemu bargu un nesaudzīgu, kuras dēļ zaudēja daļu sevis, nosala pāris zari, un gadskārtā tika rakstītas sāpes un ilgas, pēc pavasara. Tomēr, lai cik liktens ziema būtu bijusi gara un nesaudzīga, lēnām tuvojās pavasaris. Pēdējās ziemas dienās gaisā bija sajūtama pavasara tuvošanās. Neticamā veidā tas vairs nebija viens, tam bija laimējies atrast kādu, kas padarīja ziemas aukstumu maigāku, un radīja ticību par pavasara pienākšanu. Bija izdevies rast draugu, kam uzticēties un dalīties, gan siltās, gan aukstās liktens gadalaiku dienās. Latvijas valsts sagaidīja savu atmodu, savu spēka dzīvības avotu rodam, tautā, tās mīlestībā pret savu valsti.
Tā nu pienāca pavasaris, ar maigu siltumu savā varā pārņēma zemi un visu sev apkārt, bet šis pavasaris, bija spēcīgāks neatkārtojamāks par citiem , varbūt dēļ, tā, ka ziema bija tik barga, varbūt dēļ tā, ka tas tik tiešām bija skaistākais tās mūžā, un tāds tas paliks mūžam ierakstīts gadu gadskārtā. Pavasaris lika saplaukt kokam ar lapām. Lapām, katrai no tām vēstot, par kādu kopīgi pavadītu mirkli, un par jutām pret zemi, kas bija pārāk dārgas lai kur citur rakstītu, lai slēptu citu acīm slēpjot tās koka lapu dzīslās. Tuvojoties vasarai tās kļuva spēcīgākas un stiprākas, dažas no tām kļuva īpaši nozīmīgas. Tās bija skaistas un vienlīdz dārgas, bet tomēr kas, sāka traucēt un ar laiku tās sāka viena otrai traucēt, apēnot viena otras ceļu uz saules gaismu, līdzās draudzībai, jūtām un sapņiem iezagās ļaunums. Vienlaikus tām augot un tām sāka iezagties šaubas nesaskaņas un bailes no rudens tuvojošā vēsuma un gaidāmās bojāejas, līdz tās sajuta sevi atrodamies bargā vientulībā un aukstumā. Lēnām krīt lapas un katrai kritušai lapai ir sava dvēsele, katrai sava pēdējā doma, ko tā atstāj tiem, kurus atstāj, lai turētu to dzīvu. Tikai nedaudzas lapas, kas palikušas vairs. Tās ir mūsu pēdējais latviskums, drīz tās var nokrist un zust, no mums vieniem ir atkarīgs, vai tās izmantosim, jaunam sākumam..
Lapkritis atgādina par pārmaiņām, par jaunu sākumu un vecā beigām, vai ļausim jaunam sākumam vest cauri bargai ziemai. Esmu izdarījis savu izvēli. Ar sirds mīlestību pret Latviju un tās nākotni, savu balsi atdošu par Visu Latvijai!/TB/LNNK (sarakstu nr. 12). Jo esmu atmodies un redzu Latviju, savu zemi tās tautu, mostamies, jaunai atmodai. Sagādāsim kopīgi skaistāko no atmodām savai Latvijai.