DreamLark

Smilšainā vēju viļņu grauztā krastā redzēju es kaiju. Ieskatījos tās acīs. Redzēju viņas domas gaišumu. Redzējusi tā viļņus un cilvēkus daudzus savā mūžā. Tomēr tās acīs atspoguļojas vienaldzības dvesma. Vienaldzīga tā ir pret viļņiem un cilvēkiem. Tā neredz šķirtni starp cilvēkiem un viļņiem. Skatam redzami viļņi ir dažādi pēc skata. Daži dzimuši tālumā, citi tuvāk. Citi lielāki, citi mazāki. Savu mūžu arvien steidzot panākt cits citu. Bet, lai cik ļoti tie censtos brīdī, kad tie panāk citus, ir brīdis, kad tie izšķīst pret krastu. Vienmēr liktenis ved tos pret krastu.

Līdzīgi kā cilvēki. Tie skrien cīnās, citi ātrāk citi lēnāk. Bet to liktenis ir nemainīgs. Nepamet tos vēlme spēt apstāties un atgriezties sākumā vai tapt lielākiem un stiprākiem attālinot beigu sākumu. Pie sevis mīt pārliecība, ka viss būtu labāk, ja vien nebūtu zeme, kas beidz to mūžu, ja vien nebūtu vēja, kas pūš tos uz liktenī nolemto krastu. Tomēr , ja tiem nebūtu zeme, tiem nebūtu kur tiekties, ja nebūtu vējš nebūtu, kas tos virza. Bez šīs virzības, tie neatšķirtos, tie plūstu vienveidīgā masā.

Domājot par mirkli, kad viļņi satekās ar savu beigu krastu, noguldot tur sevī plūstošo ūdens dzīvības spēku, iezogas bailes no neizbēgamā , radot nespēju baudīt šo mirkli. Nenovērtēts paliek šis mirklis, kad ar krastu sadurās vilnis. Reizes kad viņiem ļauts noķert otru, kaut mirkli no mūža, acij nesaskatāmu mirkli, tas ir kopā ar otru. Mirkli kam mūžības nokrāsa piemīt. Arī to prāta mesta baiļu ēna, par aizmirstību, zūd beigu radītajā spožumā. Spožumā, kas apspīd krastā radušās beigu putas. No šīm putām rodas cerība un dzīvības spēks, jaunam vilnim, caur kuru atmiņu plūsmu tiks nesta zudušo viļņu dzīvības spēks.

Vien jāuzdod jautājums, vai mēs apzināmies ? Vai vienmēr šis spēks nepametīs zemes krastus, vai vienmēr pastāvēs krasts, pret kuru tie dosies mūžīgā mierā, lai dzīvotu atmiņās. Tas atkarīgs vien no mums. Cik spēcīgi ierakstīsim atmiņas, kas ļaus mums dzīvot. No mums vieniem ir atkarīgs kādu radam pasauli sev apkārt un kādu to atstāsim pēc mums. Mūsu rokās ir liktenis, tas vienmēr bijis rakstīts, ar maigu vēju pieskārienu smilšu graudiņos, bet skalots ar dziļi dzelmē radušos viļņu pieskārienu.

Klusajā ūdeņu dzelmē. Zem mūsu likteņupes, kur kādreiz Liepavots dzidri tecēja, guļ mūsu tautas lepnums. To apņēmusi ūdens masa, bet zem tās vēl pukst avotaina sirds. Tā runā ar mums caur asarām savām. Pie debesu skaidrības tiecas viņa asaras. Mākoņi ņem tās maigi savās rokās, līdz vairs nespēj noturēt to smagumu. Tad pievienojās viņi uz zemi plūstošajā asaru lietus straumei. Visa plašā pasaule, kļuvusi kā liela smaga asara. Lietus līst un maigi pretī nāk tam zeme. Atrodoties tām ceļā, sajūtot tās sev pieskaramies, ieklausies tajās. Katra no tām glabā kādu stāstu, sāpi par zemi šo. Tās mums atgādina par traģēdijām, skumjām. Tās sāpina, bet neļauj aizmirst. Kamēr mēs ieklausāmies tajās mēs gūsim spēku cīņai. Asaras sirdī ceļ raudošu klinti, kurā kāpjam, pie kuras turamies un kura mūs sargā.
Ieklausīsimies šajā lietus balsī, lai brīdī, kad pār mums nāks auksta nāves dvaša, likteņupe vairs neraudātu par kritušo un nepanākto, bet ar siltu viļņu čukstu uzsmaidītu tiem, kas ceļ zudušo piemiņu un stiprina mūsu zemi- Latviju.

Šis pavasaris kā jebkurš iezīmējās ar vairākām lietām. Katram no mums tās ir savādākas. Vienam tā ir patīkama pārmaiņa pēc ziemas aukstuma, citam jaunu darbu sākums, vēl kādam atvadīšanās laiks. Man personīgi šis pavasaris saistās ar arvien pieaugošu saikni ar zemi, kurai es piederu, ko es varu skatīt savām acīm un skatot to redzu kā zemes sejā caur sarkanu liesmu paliek melnas rētas.

Rētas, kas parāda mūsu vēlmi mainīt visu apkārtni vien pēc savas gribas, domas vien. Rīcības tik kvēlas, ka pašiem nemanot ar katru dienu arvien vairāk esam krituši atkarībā pašu radītai slimībai. Mūsu uzskati, domas ir kā narkotisko atkarību rosinošās tabletes, ūdens ko tām uzdzeram, mūsu izgatavotās tehnoloģijas. Pašiem nemanot mēs ikdienas ņemam tabletes un dzeram tās, un ar katru dienu tās paliek arvien vairāk.

Šopavasar vienu dienu ņemot kārtējo tableti mums aptrūkās ūdens. Aviotransporta paralīze, ko izraisīja vulkāns Islandē, bija laupījis mums šo ūdeni. Šī nespēja laupīja mums uz brīdi šo atkarību. Bet tā vietā mēs turpinām glabāt tabletes, gaidot ūdeni, lai no jauna iegultos atkarības valgos.

Šobrīd ir dota vienreizīga iespēja redzēt, ka dzīve var tupināties arī bez šīm tehnoloģijām un kārtējo reizi pārliecināties, ka tehnoloģijas nekad nebūs atbilde uz visu. Vēl dota viena no pēdējām iespējām ieklausīties dabā un vadoties pēc tā teiktā, rīkoties pirms esam sevi pazaudējuši. Robežā, kad beidzot teiksim nē nevar mūžīgi tikt pārcelta. Kad būs zudusi pēdējā saikne, būs pienākusi diena, kad pēdējais cilvēks zudīs no šīs zemes, ļaujot tai atbrīvoties no ilgi krājušās cilvēces putekļu kārtas.