Zem tilta starp pilnmēness sapņiem
Mēnesgaismā slīkst norakta nakts
Klusi kā pērno kastaņu auglis
Izteiktās vēlēšanas trūd atvaros
Kāds vēro: cilvēces izsmēķi staigā
Mēnesstari izdeg pilsētas gaismās
Glāstot saceltos ilūzijas cietokšnus
Civilizācijas uguns mēles
Veldzējas savās tuksneša lietuslasītēs
Uz tilta starp diviem pilnmēness sapņiem
Kā nepabeigti stāsti kapakmeņos
Cilvēces cerība ird kā dzērves kliedziens
Kastaņiem vēl nebija nokrituši sapņi..
Civilizācijas ilūzijas celtnēs
Sirdspukts dzīvības pamats
Kā smilšu graudiņs pulkstenī
Iztek nemanīts..
Civilizācijas ilūzijas celtnēs
Gravitātes važās kalti
Staigājoši kapmakmeņi kapsētā esam...
Reiz es smēķēju
Gremdējot dūmus dzejā
Ticot mīlestības ilūzijai
Sievietes spējai mīlēt.
Atmetu nikotīna draugu
Vieglāk kā sapni mīlestībai
Tagad mana dvēsele mētājās
Kā cilvēces izsmēķi priekšnamā.
Pastaigās izteiktās vēlēšanās
Pirmoreiz pārejot tiltus
Nekad nesatika tevi
Pūksprunguļi aizpeldēja nesatiekoties....
Vērojot piektdienas vakara klīstošos cilvēkus ieklejoju nelielās domās.
Ko gan dod mīlestības solījumi no tiem, kas bezvērtīgi metās citu skavās. Viņu dvēseles nekad nesatiksies. Tās krēslos savā ēnā nosalušas un nesadzirdētas.
Vērtību pasaulē katram glāstam ir nozīme, katram skūpstam ir vērtība. Tas var ļaut dvēselēm ievilkt elpu. Taču fiziskā nesatikšanās nav šķērslis un priekšnoteikums, lai tās satiktos un iepazītos. To tikšanās nav gaistoša kā migla rietošā rīta rasā. Dvēseles nekad neatvadās...
Mūsdienu trūdošie cilvēki,
mantas un baudas vergi,
Esības akluma nomalēs
iekrāso pasauli krāsās.
Vēlos palikt melnbalts
divu sapņu aizās.
Vēlos karsti krāsot,
tavas atstātās dzeloņdrātis..
Rudens sārtajās šķilās
Lapkrišu izsmēķi mētājas
Meklēju skaistāko kapakmeni
Tā sārtajās izelpās.
Meklējot skaistāko kastaņkoku
Iemaldījos tavos sapņos
Sirdī iedīdzis kastanis.
Ziemai pieklauvējot priekšnamā.
Nāc man līdzi dvēsele
Elpot dzīvo elpuKur mirušie lasa grāmatas,
Stāsta skaistākos no stāstiem
Tur klusi mīlas ēnčuksti
Izelpo pēdējo elpu
Mīlēti pirmoreiz
Nāves skavās
Izelpo pēdējo elpu
Mīlēti pirmoreiz
Nāves skavās
Nāc līdzi dvēsle
Iesim uz kapsētuGravēsim vārdus kapakmeņos
Dzīvajiem...
Nomirkšķinot plakstiņus
Tu pāršķīri manas sirds lappuses
Tā gadalaiku pēc gadalaika.
Pārlasīji manu dzīves grāmatu
Asinīm rakstītos
Trīs atzīšanās vārdus
Tavs citam ziedošais
Karstās sirds pavasaris
Izkausēja neredzot
Tie nokusa neizlasīti..
Divu siržu asarās
Deg atmiņu kamoliņš
Ielās kūp pelnu rētas
Lūpsārtajās lauskās atspīd
Rudens pēdējās asaru lāses
Tās lēni pilda tējas krūzes
Drīz pavisam drīz
Sniegā aizmigs pēdējās lapas
Tad dzersim tēju ar nāvi
Līdz atnāks pavasaris..
Kad aizgāji
Es domās tevi noskūpstīju
Pirms leduspuķes uzziedēja
Manos sapņos
Tu man atbildēji
Pirms leduspuķes izkusa
Es noskūpstīju mūsu leduspuķes
Tevis atstātu siltu atmiņu.
Pirms tās izkusa neuzziedot
Pienāca
nakts ar savu rokas pieskārienu aizklāja tumsu manu acu priekšā. Vēl pirms
laišanās miegā es lūdzu Dievu, lai sūta eņģeli, kurš sargātu tevi iknakts, kad
neesmu tev tuvumā. Sapnī tad laidos es un no rīta mani modināja silti saulstari.
Rītausmā es sajutu atbildi, ko Dievs man sniedza. Kopš satiku tevi sapratu
vienu lietu, kas prātam nelika mieru ilgi jo ilgi. Kādēļ zāles stiebrus katru
ritu klāj rasas lāsītes ? Šis lāsītes ir asaras, ko zālēs stiebros vieš prieks
par to, ka vēl vienu dienu viņi var redzēt tevi un sajust tavu pieskārienu, pat
ja skarot tos viņi jūt sāpes, netiek pamanīti, un nereti vairs nepieceļas, tie
mūžīgi ar prieka asarām skatīs tevi rītu no rīta, katrreiz kad tos skarsi
Bet varbūt tās ir tikai naivas asaras, kas palikušas no eņģeļiem kā rīta rasa
, saule liek tām celties un atgriezties virs mākoņiem, līdz atkal tas nāk uz
zemi. Tās parāda atbildi ko sajust un skaidrot varam katrs savādāk..
Tu pārsteidzi nesagatavoti, jo tavs skatiens bija pārlapojis manas sirds dienasgrāmatas lapaspuses. Pat vēsajā ziemas rītā tavs skatiens silda manas asaras, skaistums ar ko tās noglāstīji. To reizi, kad viss bija savādāk pasaule nebija vientuļa. Pēc tam, asaras tās vairs nav vienādas, jo katra ir īpaša. Tās atminas katru tavu sirds sitienu, ko ļāvi man saklausīt, tai dienā, kad piedzimu tavā pieskārienā tām. Dieva glāsts bija tavi vārdi kā mans sargeņģelis, ko aizskart spēju. Tu biji mana dzīvība un nāve, tas mirklis, kad elpoja dzīvību divu dvēseļu sapnis. Sapnis, kas stāsta, ka ar trim saujām asaru eņģeļi krīt no dzīvības nemirstībā. Ar trim vārdiem aizmieg to dvēseles sešas pēdas zem zemes.
Ar trim smilšu saujām piepildi vietu no kuras izrāvi
sirdi, tā palika tavā turēšanā. Tā elpo ar tavu elpu, tās sirdspuksti ir tavi
pieskārieni. Es atdotu savu sirdi tavās rokās, ja vēl mirkli ilgāk tu paliktu.
Ielas vidū paliktu viens un noasiņotu, lai nedzīvotu nesatiekot tevi vairs …Bet
sirds pukstēja tālāk, ar katru soli, ko aizgāji no manis. Tā palika kā atmiņa
par tevi, kas aizrāva dvēseles dārgu fragmentu, ar sapni ar tavu vārdu. Tā paņēma
līdz tavu vārdu, lai nesatiktos nekad, bet atstāja sāpju tukšumu, lai rakstītu
Tev, meitenei bez vārda.. Es nesadzirdēju tavu vārdu, jo tavas lūpas to
neizteica, vien atvadījās uz nesatikšanos
Ikdiena bija kā ieslēgums zem zemes. Elpoju līdz gaiss lēnām aptrūka, ieslēdzot dvēseli zemes dziļumos, kur tā vēlējās lūgt vienu vēl vienu deju, kas aizdedz pēdējo liesmu un pirms liesma vēl dzīva modina sirdi pēdējai kopīgai mūsu dejai. Uz tavām lūpām karsta iznīcības kvēle gailo, kā karsta atmiņa par to kā atbrīvoji manu dvēseli. Nebaidījos mīlēt, sniedzot skūpstu savai nāvei, vienīgo ko sniedzis esmu tev un tā nebaidījos nomirt tavā elpā. Tavā elpā nomiru, ko atstāji uz loga. Noskūpsti leduspuķes pirms tās izkūst kā manis atstātu siltu atmiņu.
Tā maigas sniegpārslas silda salušās sirdis un to skūpsts ir tā vērtība, kas izzūd mūsu laikmetā. Tas ir zvērests ko slēdz divas dvēseles solot uzticību un cieņu vienam pret otru. To uztverot kā pašsaprotamu lietu, tai tiek noņemta vērtība un spēks. Tās ir durvis uz nākotni, ko rada dvēseles, kas vienojas kopīgā dejā. Ar katru lūpu pieskārienu tiek dāvāta daļa dvēseles.
Savā vienā no retajām brīvām dienām pastaigājos un ļāvos sarunai kā domu dejai ar sniegotajām pārsliņām.Tas ir mans sajustais īsais stāsts, ko rakstīja man sniegpārsliņu deja, par to, kas viņām dārgs, par to kā tās varētu skatīt pasauli, to kā es pats to kādreiz skatu un mirkļa iespaidā doma tika ietērpta vārdos.
Uguns liesmai degot attālinās soļu radīta, lauzta skuju sāpe. Vaska asarās, kur palikušas pakta iecirstas rētas, tā noglabā tautas gadu desmitu nebrīvi, tās ciešanas un sāpes. Liesmas mēles apskauj debesis, noglāsta gaisu, tā izgaršojot tajā vēl jūtamo sarkanās indes smārdu. Ugunsceļš ir liesmu vēstīts stāsts, kas stāsta par tās dienas notikumiem, kad cilvēkus no dažādām vietām vienoja, kas kopīgs kā zemes likteņstāsts, kas katru no viņiem skāris. Baltijas ceļa dalībniekiem sadodoties rokās tā sirdīs pierādījām, ka mums rūp, kas notiek ar mūsu zemi, valsti.
Lai arī pagājis laiks mūsos arvien kvēlo kopīgi degtā mīlestības uguns par mūsu Latvijas valsti. Kā svētu pateicību izrādīsim cieņu, atceroties vienu no lielākajām akcijām trešās atmodas laikā. Tā deva iespēju izaugt jaunai paaudzei brīvā Latvijā. Tā, lai dod spēku mūsu jaunajai paaudzei priekš jaunas atmodas turpinot iesākto, bet nozagto atmodu. Pierādīsim, ka mūsu kopīgā liesma par spīti visam turpina degt, jo tā degta asarās ar karmīnsarkanu kvēlmi. Neslāpējama savā būtībā, tā silda mūs, vieno un ved tuvāk latviešu tautas atmodai.
Papildus informācija šeit
Baltijas ceļa atceres pasākums tuvāk esošajiem vidzemniekiem(2.attēls). Valmieriešiem ir iespēja doties kopīgā auto kolonnā ar Latvijas karogiem. Papildus informācija šeit.
Tavs acu skatiens liek saulei no skaudības slēpties aiz zvaigznēm. Bet bez tā iestājas auksta mūžības nakts. Tomēr manas jūtas nemainīgi stāv gadalaiku priekšā. Atmiņas, kuras kopīgi dalījām turas, kā pēdējā rudens lapa kokā. Tā turas trauslā cerībā šķirt mani no mūžīgās ziemas apskāvieniem.
Taču es nebaidos krist ziemas saltajās skavās un mīlēt tās atnesto, jo zinu, ko tās nozīme glabā sevī. Tie citi, kas slēpjas saules melu siltumā baidās savas nāves, jo viņos mīt meli, kuriem vārdu bailes tie devuši. Viņi baidās atzīt, ka ķermenis ir grēks. Tas vēlas pieskārienu. Tas vēlas skatīt un just. To vēlas tikai ķermenis. Tad aizturi elpu, neelpo, aizver savas acis un neskaties, jo to vēlas vien tavs ķermenis. Ir tikai ķermenis un dzīvība, ko tas nevēlas atlaist brīvē. Uz manām lūpām tevis degta karsta atmiņa izdziest un tā iznīcības kvēle izgailē. Tā atbrīvoji mani, lai nestu dvēseli tuvāk mīlestībai, mūžībai..
Tā gadi plūst caur rokām, kuras atminas tavu pieskārienu. Kā vilnis pret vilni veļas meli no cilvēkiem, ko sauci par draugiem. Tie cenšas deldēt atmiņu tavu kopsolī ar laika pieskāriena asarām, kas skūpsta mūsu atmiņu klinti. Tā atgādina man, kā piedzimt caur asarām, kuras paņēmi savas sirds pieskārienos. Tās atceras kā notrausi reiz viņas un glabā uzticību tavam pieskārienam. Tā reiz mūsu sirdis sastapās, lai ieaustu sevī kopīgu atmiņu pavedienu. Tomēr mēs nenoticējām, ka sapņi piedzimst arī mums abiem. Tu biji dzīvība, bet es paliku ar ēnām. Es nebaidījos mīlēt, sniedzot skūpstu savai nāvei, vienīgo ko sniedzis esmu tev. Tu biji mana dzīvība. Tu biji mana nāve..
Pienāk tie brīži, kad rakstāmspalvai izbeidzas tinte, liedzot pabeigt teikumu. Kā pašsaprotamu to apstiprinātu daudzu saprāts. Taču saprāta teiktais nereti ir to cilvēku prāta radītas robežas, kas cenšas ierobežot patiesos spēkus, kas valda.
Kad sirdij izbeidzas tinte vai dzīves lapaspuses paliek neuzrakstītas? Tā ir tikai domas šaurība, ko rada mantas un bezvērtību domas vergi. Tiem savas intereses pārākas par mīlestību. Mīlestību tās dažādajās izpratnes kā pret otru cilvēku, ģimeni, tautu, kas veido savu valsti. Tās visas kopīgi tiek apdraudētas, jo tiek izkropļotas līdz nepazīšanai, patieso padarot par mazākumu saucot par neatbalstāmu, radikālu vājprātu u.t.t
Tie neizrāda, bet patiesībā bīstas no tā kā dedzina mīlestības kvēle to ledainās sirdis. Viņi, kas tīko pakļaut citus nebrīvē, bīstas to ļaut saprast savai tautai. Tādēļ pienāk brīži, kad jānoliek papīri pie malas. Pienāk laiks, kad jāatver sirds, lai tās darbiem rakstītājā ieklausās un atstāj paaudzei pēc paaudzes balsi kurā ieklausīties. Mūsu dzīves lapaspuses nepaliek tukšas, kamēr kāds tās turpina. Mums ir tā iespēja neliegt to jaunajām paaudzēm pašvaldību vēlēšanās.
Es nebaidos krist ziemas saltajās skavās un mīlēt tās atnesto, jo zinu, ko tās nozīme glabā sevī. Tie citi, kas slēpjas saules melu siltumā baidās savas nāves, jo viņos mīt meli, kuriem vārdu bailes tie devuši. Viņi baidās atzīt, ka ķermenis ir grēks. Tas vēlas pieskārienu. Tas vēlas skatīt un just. To vēlas tikai ķermenis. Aizturi elpu, neelpo, aizver savas acis un neskaties, jo to vēlas vien tavs ķermenis. Ir tikai ķermenis un dzīvība, ko tas nevēlas atlaist brīvē. Uz tavām lūpām degta karsta atmiņa izdziest un tā iznīcības kvēle izgailo. Sirds vēl pēdējo reizi nopukst kā kluss čuksts dvēselei dāvājot brīvību, topot par ēnu, šai pasaulei, sajūtot pirmo ēnu sirdspukstu brīvu no ķermeņa verdzības.Atbrīvo savu dvēseli, lai tā nes ķermeni uz pazemes valstību, lai tā nes dvēseli tuvāk mūžībai...
Nemīli caur cilvēcisko būtību. Mīli caur dvēselisko, kurai nav laika telpas ierobežojuma.
Viens vienīgs viņas skatiens
Tik gaišs un tik skaists
Pārņēma viņu burvestības varā
Viņa pasaule griezās apkārt
Viens smaids no
viņas lūpām
Viņa sirds izlaida sirdspukstu
Viņas sievietes burvība
Mainīja viņa pasauli
Viens vārds, tikai viens skatiens
Viņam zuda savaldīšanās
Un viņas maģiskā burvība
Aizskāra dvēseles sirdi
Viņas samtaini pilnā balss
Viņa domas sāka šaustīties
Viņas daile un smaids
Viņas prieks tik pacilājošs
Viņa sirds tagad ir viņas
Viņa mīla viņas turēšanā
Priekš viņas burvības spēka
Kas skāra tik dziļi
Viņa sirds izlaida sirdspukstu
Viņas sievietes burvība
Mainīja viņa pasauli
Viens vārds, tikai viens skatiens
Viņam zuda savaldīšanās
Un viņas maģiskā burvība
Aizskāra dvēseles sirdi
Viņas samtaini pilnā balss
Viņa domas sāka šaustīties
Viņas daile un smaids
Viņas prieks tik pacilājošs
Viņa sirds tagad ir viņas
Viņa mīla viņas turēšanā
Priekš viņas burvības spēka
Kas skāra tik dziļi
Viņš kļūst apburts,
viņš tiek noķerts
Visās viņa dienās
Visās viņa dienās
Te, lai izteiktu pilnīgu viedokli, ko skaidri
varētu saprast man nāktos gari rakstīt politiski vēsturiskās domas maiņas
skatījumā un tādus tekstus ne visi izlasītu ar pienācīgu nopietnību. Tomēr būtu
labi, ja viss būtu tik vienkārši. Manuprāt te iezīmējas problēma, kura pastāv
neierobežoti no valstu robežām. Varam jau priecāties par aktivitātēm no dažādām
organizācijām un tam mazākumam, kas to iegūst no baznīcas puses, taču es
saskatu ko citu. Sabiedrība ir izvirtusi, to nevar neredzēt un pastāvot
mūsdienu plašajai brīvi pieejamai informācijas plūsmai, arvien jaunākā vecumā tas
sakņojas bērnos. Masu izvirtības kults, tā es spēju saukt vien šo pasauli. Vērtības
tajā ir zaudējušas nozīmi, runā par un ap seksualitāti to izvirzot priekšplānā,
cenšoties to ātrāk apskaidrot izskaidrot u.t.t Tas nav pareizi, jo par to
vispār normāli nemaz nebūtu domāt jau jaunībā un vēl vairāk publiski par to runāt
par daudz, aizmirstot to galveno kas veido attiecības. Atvainojos, bet to neveido
plika drāšanās.
Līdz ar to ir skaidrs, ka no bērnības tās vērtības
jāveido ģimenē un jāstiprina caur izglītību skolā, kā izvēles ticības mācība un
obligāta tēvzemes mācība visiem pārējiem. Tā pamatos ieliekot vērtības, kas
audzina bērnus par īstiem vīriešiem un sievietēm ar attiecību izpratni pareizā
nolūkā. Par šo vērtību tēmu pietiekami bieži sanāk aizdomāties, bet nesen jo
īpaši to raisa publiskā telpā aktualizētās diskusijas par demogrāfiju un tur
tās pieskārās arī šai tēmai par vērtībām un tās, manuprāt, ir pamatā
demogrāfijai un diskusijas tēmai. Mūsdienu sistēmai ir jāizaudzina padomju
okupācija laikā iesāktais, kad izaudzināja veselu paaudzi ,,vīriešu’’, gļēvuļus
bez atbildības, jo uztaisīt bērnu nav liela māka, bet to audzināt uzturēt
aizsargāt un darīt to kopā ar otru pusīti ir cits stāsts. Tas savukārt radīja
ģimenes bez normāla ģimenes modeļa, kas noveda pie sievietēm, kurām, protams ne
vienmēr, bet manā paaudzē to var vērot, kurām ieaudzināts vīrietis kā līdzeklis
ko izmantot un paši varat salikt kopā pie kā tas noved un šāda attieksme abiem
dzimumiem ir jāizskauž caur izglītības maiņu un tā vēršot sabiedrības vērtību
maiņu labāku, tad arī mazāk uztrauksimies par skaidrošanu pirms laika.
Protams,
kaut bieži izsakos nicīgi par vīriešiem, arī es esmu vīrietis, bet godīgi sakot nedzīvoju un nevēlos dzīvot
pēc sabiedrības uzspiestiem stereotipiem. Jā patiesi arī man ir jūtas, dziļi
sapņi un ticība par mīlestību, cerība tikt novērtētam no otra un ja vien
liktens to ļautu reiz būt labam vīram, tēvam, darīt visu, kas nepieciešams. Tāpat
uzskatu, ka daudzi vīrieši ir savtīgi, ķermeņa tieksmju vergi, bez atbildības,
bez sapņiem, kas skaistinātu otra dzīvi. To noliegt spētu vien aklais vai
aprakstītais vairākuma vīriešu pārstāvis. Tomēr sievietes, vai viņas vienmēr ir
tik atšķirīgas, tālāk no grēka. Saprotams, ka tiekot sāpinātai rodas saprotama
vēlme nemeklēt, neticēt. Ar apbrīnu var vērot stipru gribu atteikties no
sapņiem būt vienām un stiprām, bet reizēm, padomā, ne visi ir vienādi. Brīdī, kad
sāc izmantot visus līdzīgi, tu ne ar ko neatšķiries. Lai arī maza bet ir šķīsta
tā cerība, ka spējam atrast otru, lai kā to sauktu par mīlestību vai dvēseles otru
daļiņu. Reizēm paliek grūti noticēt, ka ir cilvēki, kam ir svētas lietas, kas
vēlas iepazīt otru, bet es ticu, ka ir kāds, kurš uzskata līdzīgi. Es ceru, ka
tu, kas lasi domā un jūti līdzīgi, bet nedomā tikai tā, jo tavās rokās ir izvēle.
Subscribe to:
Posts (Atom)