Ceļot laikā ir viegli, grūtākais ir atgriešanās atpakaļ. Mūs cilvēkus nepamet vēlme spēt apstāties un atgriezties sākumā vai tapt lielākiem un stiprākiem attālinot beigu sākumu. Līdzīgi kā viļņi kuriem pie sevis mīt pārliecība, ka viss būtu labāk, ja vien nebūtu zeme, kas beidz to mūžu, ja vien nebūtu vēja, kas pūš tos uz liktenī nolemto krastu. Tomēr , ja tiem nebūtu zeme, tiem nebūtu kur tiekties, ja nebūtu vējš, nebūtu, kas tos virza. Bez šīs virzības, tie neatšķirtos, tie plūstu vienveidīgā masā uz savu beigu krastu. Nenovērtēts paliek šis mirklis un mēs ar katru aizejošu dienu jūtamies pārāki par iepriekšējiem ar pārliecību, ka esam attīstītāki par agrāk bijušo.
Uztveres kaltiem, akmenī cilvēki slējuši savu tēlu- cietumu. Tajā dzīvodami mēs esam kļuvuši akli, vairs nespējot saskatīt patiesības viļņošanos ārpusē pret augstajām akmens sienām. Tomēr akmeņi nerunā, lai gan tiem vienmēr ir daudz ko pateikt. Atspulgs mums pašiem, jo viņi ir tas, kas mēs esam. Valkājam lietas, kas mums uzliktas. Stāvam, kur esam novietoti. Nerunājam neko, kamēr vārdi atduras pret miesu, piepildot ķermeni, padarot mūs par veselumu. Skrāpējam zemi saskaņā, līdz lāpstas atdursies pret beigām. Pašu radītam, laika uztveres ciklam manīgi zogot pieskārienu sajūtu no pirkstiem, nekad neiztēlojāmies apraktiem tik dziļi, tai dienā, kad būs zudusi pēdējā saikne, kļūstot par savas uztveres upuriem.
0 comments:
Post a Comment