Lēni uguns liesma deg. Tā apskauj debesis, noglāsta gaisu, liesmu mēlēm izgaršojot tajā jūtamo irdnes smārdu. Uguns liesmai vēl degot, attālinās soļu radīta lauztu skuju sāpe. Vaska asarās tā jūt tavas ciešanas un sāpes. Uguns ir mana balss, tā ņem tavas ciešanas un sāpes. Uguns ēnās sadzirdi, manu sacīto. Esmu tavs tumsas eņģelis, bet ne tavas ciešanas un tavas sāpes. Esmu Dieva radīts gaismas nesējs, tomēr manu skaistumu nīst cilvēks manu dāvanu neizprot. Dēvējat jūs mani par Nāvi…
Savos sapņos tu redzi mani skaidri. Tik daudzus gadus biju starp domām un asarām, tiem kuriem kalpoju, bet staigāju nezināms, bezspēkā skatoties caur sejām, ko pieņēmu. Biju viens dēļ sava darītā, bez spēka atbrīvot tevi no ciešanām, bez ticības aiz kuras slēpties un pat taisnība tika meliem pildīta. Pazemojuma noskaņā izgāju tumšajās debesīs vēl reizi. Tumšotajās debesīs, kur iznīcības kara noskaņās, viņi atkal krīt. Šaubu mākti eņģeļi krīt, lai staigātu ar mums. Kopsolī ar laiku, lai kļūtu brīvi, lai ar laiku tu redzētu.
Savos sapņos tu redzi mani skaidri. Mani vairs nemāc šaubu važas, esmu brīvs. Mana griba ir skaidrs mērķis. Es nācu, lai rastu mieru. Es nācu, lai rastu sevi. Es nācu, lai aizietu
0 comments:
Post a Comment