Pastāstīšu tev kādu noslēpumu, ko sapratīsim vien mēs divi. Vienuviet ir kāda sala-cerība. Redzēt ļauts vien tiem, kas to radījuši, mums diviem. Katrs mūsu dalītais noslēpums un saruna dara to lielāku,skaistāku. Katrs kopīgi pavadīts mirklis, rada to slēptāku ļaunām acīm. Šī sala mums atklājās pavasara atkusnī. Kad mūsu skatieni sastapās un dvēseles vienojās kopīgā sirds draudzībā, kusa pēdējās ledus virves, atbrīvojot salu no vientulības sala skavām. Šīš salas zemē mīt pelēks akmens, dzīvojis starp mums no laiku pirmsākumiem. Katra sūna uz viņa atgādina par redzēto, katrs graudiņš glabā kādu stāstu. Katram ir savi stāsti. Katram stāstam ir sava nozīme. Bet dārgāko no tiem viņš dāvāja man. Runāja par vietu, kur mājo vientulības kurts sausums. Par spīti šeit mīt zieds skaistākais no visiem. Un rodot šo vietu es veldzēju sārto ziedu savām asarām. Katra asara to radīja stiprāku un sakņoja dziļakas saknes.
Katru nakti šajos sausumos bēdu eņģelis iet un raugās vai ilgi vēl asaras liet. Kad pēdējā mana asara veldzēs šo ziedu, liekot ziedēt ar asaru radītu spozmi, viņš nāks pēdējoreiz. Ņemot šo ziedu un maigi guldot tavās rokās. Ņem maigi savās rokās šo ziedu. Paskaties uz sevi spogulī. Un tad tu ieraudzīsi 2 skaistākas lietas manā pasaulē.
Šis zieds ir mana mīla, tā sakne ir mana sirds, asaras ir tava esība.
2 comments:
Izlasīju un paliku bez vārdiem...skaisti!
Par to citu realitāti. No savas pieredzes zinu, ka bez šādām izjūtām nav iespējams rakstīt. Protams, ka vari uzrakstīt recenziju, relīzi vai ko tādu, bet runājot par literāriem darbiem, labākie rodas tieši caur sajūtām, jo tad tie ir patiesi un samelot tajos nav iespējams. Un arī lasītājs tam notic un izjūt uzrakstīto. Ja rakstot pazūd apkārtējā pasaule un izjūtas pārņem tevi savā varā, tad zini, ka esi paveicis savu darbu un ielicis savā darbā visu sirdi un dvēseli. Lai arī pēc tam tu varbūt jūties iztukšots, tajā pašā laikā ir arī atvieglojums. Nu tā vismaz ir ar mani.
Post a Comment