DreamLark

Kādu laiku atpakaļ priekš semināra bija jāizlasa daži teksti. Attiecīgi Ījaba grāmata un Babilonijas teodiceja. bet stāsts nebūs par šo tekstu analīzi, kopīgo un atškirīgo, bet par, to, ka lasot tos un gatavojot atbildes par tiem aizdomājos par pāris lietām, jeb pareizāk būtu atcerējos par tām. Lasot šos tekstus pārņēma brīžiem pieredzētības sajūta. Par to, kā meklējam atbildes attaisnojumu lietām, kas šķiet netaisnas, bet patiesi, vai tās ir netaisnas, šķiet šeit argumenti liek domāt, ka cilvēks vienmēr pēc kā tiecās izskaidrot sevi piemeklējošās nelaimes. Kādu arēju lietu kas spētu to likt izprast. Manā skatījumā, visam šim laikam paejot mēs ne ar ko neatšķiramies. Cilvēks meklē sev kādu mērķi un izskaidrojumu, ja agrāk tas bija caur dievu, caur dabu, tad tagad tas būtu caur ideoloģiju, un materiālākām vērtībām, vai pat to noveļot uz kādām citu cilvēku rīcības sekām.

Domāju tie argumenti ko sniedz šie abi teksti saskan un norāda vien vienu. Tie var šķist attāli un neizprotami ,, augtākai’’mūsdienu sabiedrībai, kas uzskata sevi par pietiekami attīstītu, tomēr, teksti, lai tie būtu formulēti caur ticības prizmu, sniedz, manuprāt, vienu skatījumu, mēs meklējam atbildes, vainojam apkārtesošo, bet patiesībā atbildes ir katrā no mums. Kad esi bezdievīgs, vai kad esi bez kāda mērķa tas var būt vel jo neiespējamāk spēt atzīt to, ko mūsdienām tuvojoties arvien mazāk kāds vēlās. Dievs dievi, ne vienmēr jāskata kā augstāk esošs spēks, pat pieņemot, ka tas ir radītājs dzīvības spēks, bet tas mīt mūsos pašos, dzīves skaistums ko neredzam, un lūdzot dievu vainojot to, vai citas lietas mēs attālināmies no patiesības. Jo patiess spēks nav jāmeklē augstu tālumā, nesasniedzami, tas ir katrs no mums, visgrūtākais ir spēt to ieraudzīt esot sevī.

Kad visapkārt nakts pārņēmusi zemi, slāni pa slānim tai pāri klājas atmiņu liecības. Atmiņas atgādina pa reiz ietu ceļu, līdz sajuti nāvi lēni pāraujam dzīvības saiti. Tu juti brīvību. Lēni pamodies bez atmiņām, kas sāpināja un nelika dzīvot. Bet tad liktenis tevi panāca, un nodeva tev kas noglabāts no iepriekš piedzīvotā, jo tu nevari izbēgt no tā ko esi nodarījis, tas vienmēr tevi panāks. Nezināsi par ko tas dots, bet bēgšana nav risinājums. Kā ugunī asiņo svece tā ķermenī asiņo dvēsele. Sadzirdi vien savus sirdspukstus atbalsojamies, ieklausies, jo vienīgais, kam jāprasa piedošana, ir sev pašam. Vēl prasi vai nav par vēlu, vai vēl spēju tevi glābt.. un sadzirdi sāpju mocītu cerību pilnu atbildi čukstot vēl nav par vēlu. Aizver acis un apzvēri sev nekad vairs nezaudēsi to kas tevī mīt. To dārgāko kas mīt..Spēt ieskatīties dziļi acīs sev un teikt vārdus veltītus sev, lūdzot piedošanu sev, par sāpināšanu, un neieklausīšanos, tad lēni just sāpes atkāpjamies. Tumsas migla, kas pār acīm mitusi ir kritusi Pirmoreiz pa ilgiem laikiem tu spēj saskatīt savām acīm lietas. Pat Zvaigznes izskatās skaidri spīdam, bet maldies ja domā, ka tās tikai vien šonakt redzamas. Solījuma radītas asaras, tās aizskaloja tumsu kas pār manām acīm mita. Radot sapratni, ka , ka visas sāpes ciešanas bija paša radītas. Mūsu pašu cilvēku radītas, neapzināmi nākušas, lai parādītu, savu vainu un spētu novērtēt, ka pašu rīcības sekas rada sāpes sev citiem, slimības postu, un daudzas citas nelaimes. Saprast, ka, tikai nenoliedzot sevi tevi pamanīs tādu kāds tu esi patiesībā, tikai tad tu spēsi būsi laimīgs, jo būsi piedevis sev būsi mierā ar sevi. Vairs nebēgot prom jo aizbēgot prom pie ticības, vai citu atzinības, u.t.t. Tu patiesi zaudē sevi saprotot, vēloties tikt pamanītam vēloties būt kā citi, vēloties būt parasts, bet tu nekad nebūsi kā citi. Ja spēj tad saproti, ka patiesā vieta ir, vienam ar sevi, starp debesīm un zemi, domās, kas tuvākas zvaigznēm. Tāda manā mazā ieskatā ir tā atziņa, par kuru personīgi liek aizdomāties šie teksti.

.