Sesijas laikā nemanītas paliek dienas un gaismas mijas. Dienas šķiet paskrien nemanot. vien brīžiem atceries par šķietami piemirsto. Līdzīgi kā viendien uzgāju pavecāku dziesmu, un jau kādu laiku tā pārņēmusi mani savā varā. Tā ir viena no tām, kas liek atminēties atmiņas un izjūtas, kas mājo sevī. Tā gadās bieži, kad viena vienīgi lieta, šinī gadījumā dziesma, ļauj aizklīst dziļas domās, atmiņās, izdomājot ko jaunu vai vienkārši izbaudot savu domu pasauli. Šī attiecīgi, kad klausos, rada vēlmi būt pie jūras un ļauties tās varai ieklausīties tajā atminoties rakstīto smiltīs, zinot, ka smiltīs rakstīto vilnis pēc viļņa dzēš mūsu skatam, bet atmiņas par rakstīto mūžīgi paliek mūsu sirdī.
Tu biji kā pilnīgs nospiedums
Pludmales liegajās smiltīs
Mirklis rāms un viegls
Laiks stāvēja uz vietas
Kad iemini šos nospiedumus
Manā sirdī kā smiltīs
Tas šķita kā sapnis
Jo nav neviena
Kura modinātu mani tā
Kura dalītu manu pasauli divās
Nekad nejutu to pirms tevis
Bet pirms modos
Tu biji jau prom
Tad nāca vilnis un aizskaloja nospiedumus
Atstādams vien smilšu graudiņus
Asas atmiņas manā sirdī.
0 comments:
Post a Comment