Lai arī 18. novembris jau pagājis un sācies atkal ierastais dienas ritms, gribējās dalīties savās izjūtās, kamēr tās vēl svaigas. Šis gads un šie svētki man personīgi ir zīmīgi ar to, ka tos pavadu Rīgā. Līdz ar to likumsakarīgi, ka bija dziļa vēlme uzzināt par svētku pasākumiem Rīgā, īpaši, kuros pats varētu ņemt dalību. Kā šādu pasākumu atradu par piemērotu 18. novembra lāpu gājienu, kas jau būtībā kļuvusi par tradīciju 18. novembrī, un ko visus šos gadus organizē partija ,,Visu Latvijai"
Pirmais, kas pirms šī pasākuma iekrita acīs un mazliet baidīja par pasākuma apmēru samazinājumu bija lielakajā daļā mediju valdošā blokāde, par gājienu nepieminot ne pušplēsta vārda. Tomēr man personīgi, tas nebija traucēklis, drīzāk papildus stimuls. Turklāt pēc ierašānās pulcēšanās vietā un sagatavošanās gājienam mani pameta pēdējās bažas un lēnām pārņēma laime un kopības sajūta kopā ar pārējiem, kas bija sapulcējušies. To ar katru brīdi papildināja no jauna klātnākošie cilvēki, patīkami valdošā atmosfēra, patīkama vardu apmaiņa, kas bija kā veldze no ikdienas svešvārdu ieleknkuma.
Pašas labākās izjūtas un kopība sākās, kad notika kopīga sadziedāšanās un sasaukšanās, kā arī svinīga himnas nodziedāšana. Šī sajūta nepameta visu gājienu. Nepameta arī drošība un vienotība, jo mēs visi bijām pulcējušies vienādam mērķim un ar vienojošām domām. To vairs nebojāja ne ,,balti skatieni" vai atseviški izlēcēji. Nonākot gājiena beigās šīs labās sajūtas nepameta mani un domāju arī pārējos
Svarīgi, ka šajos Latvijai grūtajos laikos mēs bijām viens nedalāms veselums un ļoti patīkami pārsteidza, ka redzēju daudzus jaunus cilvēkus, kopā ar vecākām paaudzēm, tā pierādot ka jaunā paaudze ir gatava dot savu ieguldījumu cīņā par Latvijas zemi turpinot iepriekšējo paaudžu aizsākto.
Lai arī cilvēki, kurus pulcēja nāca no dažādām vietām un tie bija dažādi, tos vienoja kas kopīgs. Mūs vienoja mūsu zemes likteņstāsts, kas katru no mums skāris, un kas katram no gājiena dalībniekiem rūpēja. Aizdedzot lāpas mēs pierādījām, ka mums rūp, kas notiek ar mūsu zemi. Un šo lāpu spožumu spožāku padarīja mūsu sirdis, kas lidz ar lāpām dega par musu zemi, vienam par otru, iespējams kādam tas bija pirmoreiz kādam atgriešanās pie sen aizmirstā. Lai arī pagājis laiks šī vakarā kopīgi aizdegtā lāpuguns vēl karsti kvēlo iekš manis, tāpat kā pārējiem, kas piedalījās gājienā. Neļausim šai ugunij izdzist ļausim lai tā silda mūs visus šajos laikus un vieno un ved tuvāk mūsu tautas atmodai un pilnībai.
0 comments:
Post a Comment