Pienāca
nakts ar savu rokas pieskārienu aizklāja tumsu manu acu priekšā. Vēl pirms
laišanās miegā es lūdzu Dievu, lai sūta eņģeli, kurš sargātu tevi iknakts, kad
neesmu tev tuvumā. Sapnī tad laidos es un no rīta mani modināja silti saulstari.
Rītausmā es sajutu atbildi, ko Dievs man sniedza. Kopš satiku tevi sapratu
vienu lietu, kas prātam nelika mieru ilgi jo ilgi. Kādēļ zāles stiebrus katru
ritu klāj rasas lāsītes ? Šis lāsītes ir asaras, ko zālēs stiebros vieš prieks
par to, ka vēl vienu dienu viņi var redzēt tevi un sajust tavu pieskārienu, pat
ja skarot tos viņi jūt sāpes, netiek pamanīti, un nereti vairs nepieceļas, tie
mūžīgi ar prieka asarām skatīs tevi rītu no rīta, katrreiz kad tos skarsi
Bet varbūt tās ir tikai naivas asaras, kas palikušas no eņģeļiem kā rīta rasa
, saule liek tām celties un atgriezties virs mākoņiem, līdz atkal tas nāk uz
zemi. Tās parāda atbildi ko sajust un skaidrot varam katrs savādāk..